Ššš
Publicēts: 7.03.2008
Starspace nav pārspecializējušies uz rāpuļiem un šis nebūs ievads čūsku morfoloģijā. Izrādās, ka ne tikai čūskas, bet arī Zemes atmosfēra "šņāc". Kalifornijas universitātes (UCLA) zinātnieki ir atraduši šī šņāciena iemeslu.
Augšējās atmosfēras "šņāciens" uzlādē daļiņas, kas lidinās Van Allena radioaktīvo joslu iekšienē. Šīs joslas ir patiess bieds kosmosa kuģiem un astronautiem. Tās sākas aptuveni 200 km augstumā un var stiepties 7 Zemes rādiusu attālumā, kas ir vairāk kā 44 000 km. Šos augsti lādēto daļiņu apgabalus satur Zemes magnētiskais lauks, kura ietvaros elektroni un protoni lidinās šurpu turpu. Van Allena joslas ir mainīgas un cieši saistītas ar Saules aktivitāti. Kad Saules vējš sasniedz Zemes magnetosfēru, daļiņas "iekrīt" polārajos saskarsmes reģionos, sasniedz atmosfēru un uz Zemes var vērot ziemeļblāzmas. Dažas daļiņas iekļūst magnetosfērā un tiek ieslodzītas starp sīpola mizai līdzīgajām magnētiskajām līnijām.
Šādā veidā Van Allena joslas tiek papildinātas. Protonu un elektronu populācija Saules vētru laikā palielinās. Lai arī šobrīd ir daudz kas zināms par šiem reģioniem, praktiski nav nekādas informācijas kā ieslodzītie elektroni un protoni tiek uzlādēti tik tālu, ka tie spēj ieurbties svina slānī 1mm dziļumā.
UCLA zinātnieki ir publicējuši pētījumu jaunākajā Nature žurnālā - ir atrasts cēlonis augšējo atmosfēras slāņu "šņācienam". Šis efekts ir sadzirdams radio viļņu frekvencē no 200 Hz līdz 1 kHz, un tas ir ticis novērots kopš pirmajiem lidojumiem 1960to gadu sākumā. Sākotnēji tika uzskatīts, ka "šņāciens" rodas magnētosfēras ietvaros vai arī intensīvu negaisu laikā, kad augšējos atmosfēras slāņos notiek intensīva izlāde. Tomēr pierādījumus šīm teorijām neizdevās iegūt.
Jēkabs Bortniks atteicās no šīm klasiskajām idejām un savā pētījumā fokusējās uz elektromagnētisko vilni, kas tiek dēvēts par "kori". Agrāk tika uzskatīts, ka "korim" nav nekādas saistības ar "šņācienu", bet Bortniks pierādīja, ka kora viļņi, pārvarot tūkstošiem kilometru lielus attālumus, var pārvērsties "šņācienā", kas ir raksturīgs Van Allena joslām.
Sākotnēji UCLA zinātnieki nenodarbojās ar "šņāciena" izpēti, bet gan ar kora viļņiem, kas parasti izplatās ārpus plazmosfēras. Pētījuma gaitā tika konstatēts, ka šie viļņi var pārvērsties par "šņācienu", kas uzlādē Van Allena joslās esošās daļiņas.
Šis pētījums ir nozīmīgs kosmisko laika apstākļu prognozēšanā Zemei tuvākajos reģionos.
PhysOrg
Komentāri
