Sāls trūkums ir kaitīgs ledāju veselībai
Publicēts: 7.12.2013
Jaunākajā NASA pētījumā tika atklāta intriģējoša saistība starp jūras ledus īpašībām un Totena ledāja kušanas tempu. Totena ledājs atrodas Antarktīdas austrumu daļā un ļoti strauji zaudē ledu. Pētījuma rezultāti par aukstā, ļoti sāļā ūdens, kas veidojas no ledus brīvajos apgabalos, mijiedarbību ar ledājiem paplašina izpratni par ledāju saistību ar okeānu, kā arī varētu uzlabot nākotnē iespējamo izmaiņu prognozēšanas spējas.
"Es vēlējos uzzināt, kādēļ Totens mainās tik strauji, ja netālu esošais ledājs praktiski nemainās," teica pētījuma vadītāj Ala Khazenders no NASA Reaktīvo dzinēju laboratorijas (JPL).
Apvienojot satelītu novērojumus ar skaitlisko modelēšanu, Khazenders un viņa kolēģi izvirzīja hipotēzi, ka ļoti sāļā ūdens tilpuma samazināšanās varēja veicināt Totena ledāja kušanu.
Antarktīdā novērotā ledus kušana tiek saistīta ar apkārtējā okeāna temperatūras pieaugumu, bet zinātnieki vēl joprojām nav tikuši skaidrībā par faktoriem, kas ietekmē reģionālās atšķirības. Jaunais pētījums izceļ svarīgākos no maza mēroga procesiem, kas saistīti ar globālajām klimata izmaiņām un var ietekmēt ledāju stabilitāti.
NASA ICESat-1 mēra ledāju biezuma izmaiņas. Tā novērojumi liecināja, ka Totena ledājs strauji kūst. Vienas nedēļas laikā no ledāja okeānā ieplūst tāds ūdens daudzums, kas varētu piepildīt Ēri ezeru. Savukārt netālu esošais Maskavas Universitātes ledājs un tā peldošais ledus šelfs praktiski nemainās. Kādēļ tādas atšķirības?
"Mēs bijām pārliecināti, ka atbilde slēpjas okeānā," teica Khazenders.
Antarktīdu ieskaujošais okeāns ir siltāks nekā kontinenta ledainā virsma un polārais gaiss. Peldošie ledāju šelfi kūst straujāk no apakšas, jo tie atrodas pastāvīgā saskarsmē ar okeāna ūdeni. Šī tipa kušana ir daļa no Antarktīdas ūdens cikla. Kad tā kļūst pārāk strauja, tā ir zīme, ka līdzsvars ir zudis.
Khazendera vadītā zinātnieku grupa apkopoja ICESat novērojumus par laika posmu no 2003. līdz 2008. gadam un iegūtos datus ievietoja skaitliskajos modeļos, lai saprastu, kā ledus šelfi mijiedarbojas ar okeāna baseinu, kurā tie peld.
Okeāna ledū ap Antarktīdu ir novērojami no ledus brīvi laukumi jeb lāsmeņi (polynyas). To izmērs un daudzums ir mainīgs. Datorsimulāciju rezultāti rāda, ka šo no ledus brīvo laukumu daudzums ietekmē ledāju kušanas ātrumu.
Lāsmeņos lielos daudzumos veidojas ledus, kuru izpūš vējš, kas tiek uzskatīts par primāro šo neaizsalušo laukumu veidošanās iemeslu. Kad jūras ūdens sasalst, sāļi tiek izspiesti okeāna ūdenī, veidojot ļoti blīvu, aukstu sāļa ūdens slāni. Tas nogrimst līdz okeāna pamatnei, kur tas, līdzīgi kā parastais okeāna ūdens, var aizplūst līdz ledāju šelfiem.
Zinātnieki pieņēma, ka šis sāļais un aukstais ūdens, sajaucoties ar normālo okeāna ūdeni, pazemināja kopējo temperatūru zem Totena ledāja un palēnināja tā kušanas ātrumu. Tādā gadījumā šī sāļā un aukstā ūdens daudzuma samazināšanās varētu paātrināt ledāja kušanu.
Analizējot cita satelīta datus, pētnieki konstatēja, ka pēdējā laikā lāsmeņu daudzums ir būtiski samazinājies. ICESat novērojumi liecina, ka tieši šajā laikā Totena ledājs sācis straujāk kust.
Ja vairākas ziemas pēc kārtas saglabājas šāda tendence, tad tilpumu zem šelfa varēja aizpildīt siltais okeāna ūdens.
"Ja tā notika, ledāja plūsma tika traucēta, izraisot straujāku kušanu," teica Khazenders. "Pēdējos gados novērotās tendences Antarktīdā varētu ietekmēt arī citus ledājus un to kušanas ātrumu."
NASA JPL
Komentāri
