ELKO Grupa
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

X100 000 kategorijas uzliesmojums


Publicēts: 3.10.2014

Spēcīgākie uzliesmojumi uz Saules tiek klasificēti kā X kategorijas uzliesmojumi. "Iespaidīgākais uzliesmojums, kādu mēs jebkad bijām redzējuši, notika 2003. gada novembrī. Tas bija X45 kategorijas uzliesmojums," pastāstīja astrofiziķis Stefans Dreiks no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. "Uzliesmojums uz DG CVn, ja mēs uz to lūkotos no tāda paša attāluma kāds šķir Zemi no Saules, būtu aptuveni 10 000 reižu spēcīgāks un tiktu klasificēts kā X100 000."

2014. gada 23. aprīlī NASA zonde Swift reģistrēja spēcīgāko, karstāko un ilgstošāko uzliesmojumu uz zvaigznes, kāds jebkad ir redzēts uz Saules tuvumā esošajiem sarkanajiem punduriem.

"Mēs uzskatījām, ka spēcīgu uzliesmojumu epizodes uz sarkanajiem punduriem ilgst maksimums dienu, bet Swift reģistrēja vismaz septiņus spēcīgus uzliesmojumus aptuveni divu nedēļu laikā," teica Stefans Dreiks. "Tas bija ļoti sarežģīts notikums."

Uzliesmojuma maksimumā temperatūra sasniedza aptuveni 200 miljonus grādu pēc Celsija, kas ir aptuveni 12 reizes augstāka temperatūra nekā Saules kodolā.

Uzliesmojums tika reģistrēts uz vienas no zvaigznēm, kas atrodas ciešā dubultzvaigžņu sistēmā DG Canum Venaticorum jeb DG CVn, kas atrodas aptuveni 60 gaismas gadu attālumā. Abas zvaigznes ir blāvi sarkanie punduri, kuru masa un izmērs ir aptuveni 1/3 no Saules izmēriem. Tā kā abas zvaigznes šķir tikai 3 astronomiskās vienības (AV), Swift nespēja noteikt, tieši uz kuras no zvaigznēm notika izvirdums.

"Šī sistēma ir maz pētīta, jo tā nebija mūsu sarakstā starp tā, uz kurām varētu notikt ievērojami uzliesmojumi," piebilda Rāhele Ostena. "Mums nebija ne mazākās nojausmas, ka DG CVn uz to ir spējīga."

Lielākā daļa zvaigžņu, kuras no Saules šķir mazāk kā 100 gaismas gadi, ir sasniegušas pusmūžu, līdzīgi kā Saule. Tomēr cauri šim apgabalam virzās aptuveni 1000 jauni sarkanie punduri, kuri ir piedzimuši kaut kur citur. Šīs zvaigznes ir lieliska iespēja astonomiem pētīt aktivitāti, kas parasti izpaužas zvaigznes jaunības periodā. DG CVn ir dzimusi pirms aptuveni 30 miljoniem gadu, kas ir mazāk kā 0,7% no Saules pašreizējā vecuma.

Zvaigžņu uzliesmojumu mehānisms ir tāds pats kā Saules gadījumā. Zvaigznes atmosfērā ap aktīvajiem reģioniem magnētiskā lauka līnijas savērpjas un deformējas. Līdzīgi kā savērpjot gumiju, šāda līniju deformēšanās ir saistīta ar enerģijas uzkrāšanos. Magnētiskā rekonekcija destabilizē laukus, kā rezultātā sprādzienveidīgi atbrīvojas uzkrātā enerģija un mēs varam novērot uzliesmojumu visā elektromagnētisko viļņu diapazonā.

2013. gada 23. aprīlī no DG CVn uzliesmojuma plūstošie rentgenstari "pamodināja" Swift teleskopa uzliesmojumu novērošanas kameru (BAT). Jau dažu sekunžu laikā BAT izskaitļoja sākotnējo pozīciju un izlēma, vai šim notikumam ir vērts pieslēgt arī citus instrumentus. Šajā gadījumā Swift pagriezās, lai veiktu detalizētākus novērojumus, kā arī informēja astronomus visā pasaulē, ka sācies spēcīgs izvirdums.

"Aptuveni trīs minūtes pēc tam, kad BAT komanda bija nostrādājusi, superuzliesmojuma spožums rentgenstaru diapazonā pārsniedza abu zvaigžņu kombinēto spožumu visā elektromagnētisko viļņu diapazonā normālos apstākļos," teica Ādams Kovaļskis. "Tik iespaidīgi uzliesmojumi uz sarkanajiem punduriem notiek ārkārtīgi reti."

Zvaigznes spožums redzamajā un ultravioletajā spektra daļā, kuru novēroja gan teleskopi uz Zemes, gan Swift, palielinājās attiecīgi 10 un 100 reizes. Sākotnējā uzliesmojuma intensitāte rentgenstaru diapazonā liek nobālēt līdz šim spēcīgākajam uzliesmojumam, kāds jebkad novērots uz Saules.

Bet ar to viss nebeidzās. Trīs stundas vēlāk sistēmā tika novērots otrs uzliesmojums, kas bija gandrīz tikpat spēcīgs kā pirmais. Iespējams, ka šis gadījums līdzinās tiem uzliesmojumiem uz Saules, kad aktivitāte vienā reģionā izraisa sprādzienu citā aktīvajā reģionā.

Nākamo 11 dienu laikā Swift reģistrēja virkni vājāku uzliesmojumu. Ostena šos uzliesmojumus salīdzina ar pēcgrūdieniem, kādi parasti tiek novēroti pēc spēcīgām zemestrīcēm. Zvaigznes starojuma intensitāte rentgenstaru diapazonā "nomierinājās" tikai pēc 20 dienām.

Kā gan zvaigzne, kura ir aptuveni 3 reizes mazāka nekā Saule, var radīt tik iespaidīgu izvirdumu? Noteicošais faktors ir tās rotācijas ātrums, kas būtiski ietekmē zvaigznes magnētisko lauku. DG CVn ap savu asi apgriežas nedaudz ātrāk kā vienas dienas laikā, kas ir aptuveni 30 reizes ātrāk nekā Saule. Arī mūsu zvaigzne savās jaunības dienās ap savu asi griezās daudz ātrāk un iespējams radīja ne vienu vien superuzliesmojumu, bet, par laimi mums, mūsdienās ir zaudējusi šo spēju.

NASA

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!