Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Magnetāra piedzimšanas noslēpums (1094/0)


Publicēts: 15.05.2014

Magnetāri ir dīvaini, ļoti blīvi veidojumi, kas atliek pēc pārnovas spārdziena. Tie ir Visumā spēcīgākie zināmie magnēti - miljoniem reižu spēcīgākie par tiem, kas atrodami uz Zemes. Izmantojot Eiropas Dienvidu observatorijas (ESO) Ļoti lielo teleskopu (VLT), astronomiem iespējams ir izdevies atrast magnetāra pavadoņzvaigzni. Šis atklājums palīdz izprast magnetāru piedzimšanas noslēpumus, kā arī izskaidro, kādēļ konkrētā zvaigzne nav pārtapusi melnajā caurumā, kā tam vajadzēja notikt saskaņā ar valdošo teoriju.

Kad masīva zvaigzne kolapsē pārnovas sprādzienā, veidojas vai nu neitronu zvaigzne, vai arī melnais caurums. Magnetāri ir neparasts un ļoti eksotisks neitronu zvaigžņu paveids. Neitronu zvaigznes un arī magnetāri ir ļoti maziņi un ārkārtīgi blīvi. Tējkarote neitronu zvaigznes svērtu miljardiem tonnu. Magnetāriem raksturīgs ļoti spēcīgs magnētiskais lauks. Kad uz magnetāra notiek "zvaigžņutrīce", tā virsma kļūst par spēcīgu gamma staru avotu.

Zvaigžņu kopā Westerlund 1, kas atrodas aptuveni 16 000 gaismas gadu attālumā Altāra zvaigznājā, atrodas viens no aptuveni 20 Piena Ceļā zināmajiem magnetāriem - CXOU J164710.2-455216, kas astronomiem lika palauzīt galvu.

"Agrāko pētījumu rezultāti liecināja, ka šis magnetārs zvaigžņu kopā Westerlund 1 ir dzimis uzsprāgstot zvaigznei, kuras masa aptuveni 40 reizes pārsniedz Saules masu. Tomēr tā ir problēma, jo, tik masīvām zvaigznēm kolapsējot, vajadzēja veidoties melnajam caurumam nevis neitronu zvaigznei. Mēs nesapratām, kādēļ izveidojās magnetārs," pastāstīja pētījuma vadītājs Saimons Klarks.

Astronomi piedāvāja risinājumu magnetāra mistērijai. Viņi izvirzīja izdeju, ka magnetārs veidojies mijiedarbojoties divām ļoti masīvām zvaigznēm, kuras atradās ļoti ciešā dubultzvaigžņu sistēmā. Tomēr bija kāda problēma - otru zvaigzni magnetāra apkaimē atrast neizdevās. Tādēļ astronomi izmantoja VLT, lai caurlūkotu arī citus zvaigžņu kopas apgabalus. Viņi meklēja bēgošās zvaigznes, kuras lielā ātrumā dodas prom no kopas. Tad tika atrasta zvaigzne Westerlund 1-5, kas tieši tā arī uzvedās.

"Šai zvaigznei bija ne tikai gaidītais lielais ātrums, kāds varēja rasties pārnovas sprādzienā, bet arī tās mazā masa, lielā starjauda un ar oglekli bagātais sastāvs nebija iegūstami vientuļas zvaigznes scenārija gadījumā, tas bija skaidrs signāls, ka tā ir veidojusies dubultzvaigznes sistēmā," skaidroja pētījuma līdzautors Bens Ričijs.

Šis atklājums ļāva astronomiem rekonstruēt zvaigžņu dzīves gaitu, kas nodrošināja magnetāra izveidošanos gaidītā melnā cauruma vietā. Šī procesa sākumā masīvākajai no abām zvaigznēm sāka izsīkt degviela. Tās ārējie slāņi aizplūda pie mazāk masīvās zvaigznes, kuram bija lemts kļūt par magnetāru. Mazāk masīvā zvaigzne rotēja arvien ātrāk un ātrāk. Tiek uzskatīts, ka tieši ātrā rotācija ir viens no svarīgākajiem faktoriem magnetārā ļoti spēcīgā magnētiskā lauka veidošanās procesā.

Otrajā fāzē masas pārneses rezultātā mazākais no kompanjoniem bija kļuvis tik masīvs, ka liela daļa no jauniegūtās matērijas aizplūda prom. Vairums nonāca starpzvaigžņu vidē, bet šo to savāca sākotnējā zvaigzne, kuru mūsdienās pazīst kā Westerlund 1-5.

"Tas ir šis materiāla apmaiņas process, kurā radās Westerlund 1-5 unikālais ķīmiskais sastāvs un otrās zvaigznes masa samazinājās tiktāl, ka melnā cauruma vietā piedzima magnetārs," piebilda Francisko Naharro.

Šķiet, ka dubultzvaigžņu sistēma ir svarīga sastāvdaļa magnetāra veidošanas procesā. Masas pārneses izraisītā ātrā griešanās ap savu asi ir vajadzīga, lai radītu ļoti spēcīgo magnētisko lauku. Savukārt otrās fāzes masas pārnese nodrošināja magnetāra zvaigznes "novājēšanu", lai pārnovā izveidotos šī neparastā neitronu zvaigzne nevis melnais caurums.

ESO

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE