Zaļais visumā
Publicēts: 5.09.2008
Naktis paliek arvien tumšākas. Melnajās debesīs iemirdzas zvaigznes - dzeltenīgā Kapella, sarkanā Betelgeize, zilais Rīgels. Un kur nu vēl safīra krāsas Vega un oranži sārtais Antaress. Lielākā daļa zvaigžņu ir baltas, bet spožākās ir krāsainas. Sarkanas, dzeltenas, baltas, zilas... gandrīz visas varavīksnes krāsas. Gandrīz, jo ir pazudušas zaļās zvaigznes.
Kas gan ir noticis ar tām? Vai mums nebūtu tomēr jāredz arī kāda zaļā zvaigzne?
Izrādās, ka zaļu zvaigžņu nav. Kāpēc? Paņemiet un uzkarsējiet dzelzi. Sākumā tas spīd tumši sarkans, tad oranžs, dzeltens un pašās beigās zilgani balts. Sagatavojieties to izliet, jo šajā temperatūrā dzelzs izkusīs.
Kāpēc tas spīd? Jebkura matērija, kuras temperatūra ir lielāka par absolūto nulli jeb aptuveni -273oC, izstaro gaismu. Gaismas daudzums un viļņu garums ir atkarīgs no temperatūras. Jo siltāk, jo īsāki viļņi.
Auksti objekti izstaro radio viļņus. Sevišķi karsti objekti - ultravioletos vai rentgenstarus. Ļoti šaurā temperatūru diapazonā objekti izstaro redzamo gaismu, kas atbilst aptuveni 300 līdz 700 nanometru diapazonam.
Jāpiebilst, ka objekts neizstaro vienu viļņu garumu, bet gan fotonus dažādos viļņu garumos. Ja nosaka šo viļņu garumu kopu un izveido līkni, tad izveidojas absolūti melna ķermeņa starojuma līkne, kas atgādina zvanu. Tā ir stāvāka īsākos viļņu garumos un lēzenāka garākos. Uz x ass izkārtoti viļņu garumi. Jo karstāks objekts, jo vairāk pa kreisi novirzās līknes maksimums.
Objekta, kura temperatūra ir 4500 K, pīķis atrodas oranžās krāsas viļņu garuma diapazonā. Uzkarsējot to līdz aptuveni 6000 K (Saules temperatūra), pīķis pārvietojas uz zili zaļo reģionu. Karsējot vairāk, maksimums pārvietojas uz arvien īsākiem viļņu garumiem. Patiesībā lielākā daļa karsto zvaigžņu starojuma atrodas ultravioletajā spektrā, kuru mēs ar acīm neredzam.
Ja jau Saule atrodas zili zaļajā diapazonā, kādēļ mēs to redzam pavisam citā krāsā? Izrādās, ka, lai arī maksimums atrodas noteiktas krāsas reģionā, objekts turpina izstarot arī citus viļņu garumus.
Ja mēs aplūkojam 6000 K karsta objekta līkni, redzam, ka tās maksimums ir starp zilo un zaļo krāsu. Tomēr līkne ir izstiepta gan uz zilo, gan sarkano pusi. Kad mēs lūkojamies uz Sauli, krāsas sajaucas. Mūsu acis samiksē dažādos viļņus un iegūst balto krāsu. Lai arī daudzi uzskata, ka Saule ir dzeltena, patiesībā tā nav. Ja mūsu zvaigzne patiešām būtu dzeltena, tad ziemā sniegs arī būtu dzeltens. Viss, nevis atsevišķi pleķīši.
Tātad Saule neizskatās zaļa. Bet vai tomēr nevarētu atrasties kāda zaļā zvaigzne? Par nožēlu jāsaka, ka zaļo zvaigžņu nav. Mazliet siltāka zvaigzne nekā Saule jau būs zilganāka, bet vēsāka - sarkana. Mūsu acis neredzēs zaļas zvaigznes. Zaļo zvaigžņu iztrūkums lielākoties slēpjas mūsu redzē.
Cilvēka aci veido nūjiņas un vālītes. Nūjiņas lielākoties ir jutīgas pret spožumu un nejutīgas pret krāsu. Vālītes savukārt ir jutīgas pret trim dažādām krāsām - sarkano, zilo un zaļo. Gaisma dod impulsus dažādām vālītēm un cilvēka apziņā veidojas krāsu projekcija. Oranžo krāsu mums pasniedz sarkano un zaļo vālīšu sadarbība, aiz borta atstājot zilās krāsas jutīgās vālītes. Zaļš objekts būs tas, kurš tiešām izstaro tikai zaļo gaismu, bet, ja mēs palūkojamies uz absolūti melna ķermeņa līknēm, redzam, ka tas praktiski ir neiespējami. Jebkura zvaigzne, kas izstaros pietiekami daudz zaļās gaismas, izstaros daudz arī zilās un sarkanās. Galu galā mēs atkal redzēsim to pašu balto zvaigzni. Pamainot temperatūru, mēs iegūsim zilas, dzeltenas, sarkanas, oranžas, bet ne zaļas zvaigznes. Mūsu acs to vienkārši nespēj atšķirt.
Un tomēr visumā ir zaļi objekti. Ne jau mazie zaļie cilvēciņi, kas apmeklē mūs zupas šķīvjos, bet patiesi zaļas struktūras.
Zema blīvuma gāzes mākoņi, tādi kā NGC 6826, izstaro gaismu daudz savādāk kā zvaigznes. Tie nav absolūti melnie ķermeņi. Tie lielākoties ir fluorescentas gaismas, kuru starojums izkārtots dažādos, specifiskos viļņu garumos, bet ne pa visu iespējamo spektru.
Ja kosmiskā gāze ir karsta un tajā ir skābeklis, miglājam ir iztiekts starojums tieši 500 nanometros, kas atbilst zaļajai krāsai. Šādi miglāji nedaudz izstaro arī sarkano un citas krāsas, bet ne visā spektrā, kā tas ir raksturīgs zvaigznēm. Šādi objekti teleskopos tiešām izskatās zaļgani. Atcerieties, tie nav zvaigznes.
Saules sistēmas planēta Urāns arī izskatās zaļgana, bet tas ir pateicoties metānam atmosfērā. Šī organiskā viela labi absorbē sarkano gaismu.
Tomēr ir kāda nianse, kas atkal slēpjas mūsu smadzenēs. Pastāv veids, kā ieraudzīt zaļās zvaigznes. Nē, nav jālieto apreibinošas vielas vai jāpiekopj sentēvu rituāli. Izrādās, ka cilvēka krāsu sajūta ir atkarīga ne tikai no cipariem un viļņu garumiem, bet arī no salīdzinošajām sajūtām. Kad blakus atrodas dažādas krāsas, to nokrāsa ir atkarīga no apkārt esošo toņu kombinācijām. Smadzenes ir iespējams apmuļķot.
Andormēdas zvaigznājā ir vairāku zvaigžņu sistēma - Almahs, kura ar neapbruņotu aci izskatās kā viena zvaigzne. Spožākā sistēmas zvaigzne ir oranžais milzis. Tā ir vēsāka kā Saule, tādēļ arī sarkanīgāka. Pārējās trīs sistēmas zvaigznes ir baltie punduri, kuru kopējā krāsa ir ... bālgana. Bet, ja teleskopā aplūkosiet visu sistēmu kopumā, lai redzeslaukā tiek arī oranžais milzis, redzēsiet, ka baltā trijotne izskatās zaļa. Tā nav patiesā krāsa, bet smadzenes ir apmānītas un mēs beidzot esam atraduši zaļu zvaigzni. Fotogrāfijās sistēmā tomēr redzamas oranžas un zilas krāsas zvaigznes, jo kamera nav tik viegli apmuļķojama.
Lai arī zaļo zvaigžņu nav, ļausimies apmānam, ka zvaigznes mēdz būt arī zaļas. Vismaz kaut neliela cerība kādreiz ieraudzīt mistisko zaļo staru pēc Saules rieta.
Discover
Komentāri
