ELKO Grupa
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Svētku salūts, kuru nevar nokavēt (140/0)


Publicēts: 18.11.2020

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nebūs bijusi tik klusi un ģimeniski pavadīta Latvijas pirmās proklamēšanas gadadiena. Izpaliks parāde, kopējā himnas dziedāšana un salūts, kas novembra zemajās, pelēkajās debesīs uzbūra krāsu un prieka ziedus. Ja himnu dziedāsim katrs savā ģimenes lokā, tad aicinām nevis šaut raķetes no saviem māju pagalmiem, baidot kaķus, putnus un mazus bērnus, bet gan uz vislielākā ekrāna skatīties grandiozāko salūtu, kuru nav iespējams nokavēt, kuram netraucē nedz vīruss, nedz mikliem mākoņiem klātās debesis.

Pateicoties mūdienu tehnoloģiskajām iespējām, fantastiskie notikumi, kas norisinās gan mūsu galaktikā, gan aiz tās robežām, ir pieejami ikvienam.

Piedāvājam ielūkoties dažos no krāšņākajiem kosmiskās "uguņošanas" piemēriem.

Viens no raženākajiem salūtu fotogrāfiem viennozīmīgi ir Habla kosmiskais teleskops, kurš darbojas kopš 1990.gada. 2020.gada 24.aprīlī tas svinēja 30. savas darbības jubileju. Fantastisks instruments, kas ļauj zinātnei un ikvienam interesentam ielūkoties gan zvaigžņu dzimšanas noslēpumos, gan galaktiku vētrainajās attiecībās. Habla teleskops ir aprīkots ar instrumentiem, kas pēta Visumu dažādos viļņu garumos, sākot no infrasarkanā līdz ultravioletajam. Nereti apbrīnā aizraujas elpa, aplūkojot Habla teleskopa krāsainās fotogrāfijas, bet nākas nedaudz šo sajūsmu kliedēt, ja cerat, ka kosmosā viss izskatās tik krāšņi. Bieži vien attēli ir mākslīgi iekrāsoti, atklājot skābekļa, sēra, ūdeņraža vai citu elementu spīdēšanu, vai pat cilvēka acīm netveramo infrasarkano un ultravioleto starojumu.

Vistipiskākās "uguņošanas" līdzinieces ir zvaigžņu kopas. Tur atradīsiet gan blīvās lodveida zvaigžņu kopas, gan daudz retinātākās vaļējās zvaigžņu kopas. Ja pirmās pārsvarā sastāv no vecākām zvaigznēm, kas piešķir "salūta bumbuļiem" dzeltenīgu nokrāsu, tad vaļējās kopas lielākoties ir jaunu, karstu un zilganu zvaigžņu mājvietas. Lodveida zvaigžņu kopas atrodas tālāk no galaktikas centra un izceļas uz melnā kosmosa fona. Savukārt vaļējās kopas, kuras ir salīdzinoši nesen izveidojušās, vairāk koncentrētas galaktikas putekļainajā diskā. Tikko izlauzušās no saviem putekļu un gāzu kokoniem, tās ar savu spēcīgo starojumu izgaismo šos gāzu mākoņus, liekot mirdzēt tajos mītošajiem ķīmiskajiem elementiem.

Ja zvaigžņu dzimšana ir lēns process, kas nemaz nelīdzinās salūtam, tad gluži pretēji ir pārnovu sprādzieni. Zvaigznes mūžs apraujas pēkšņi un ar tik grandiozu noslēgumu, ka galaktika, kurā mājo šis spīdeklis, uz mirkli nobāl iespaidīgās katastrofas spožumā. Tas tiešām ir tik pēkšņi un pārsteidzoši! Tu lūkojies savā piemājas teleskopā uz miljoniem gaismas gadu tālu galaktiku, kas atgādina blāvu miglas pleķīti, un tad bums! - vienā mirklī šajā galaktikā "piedzimst" spoža zvaigzne. Ir maz cilvēku, kas ko tādu ir savā mūžā piedzīvojuši. Ar laiku pārnovas spožums apdziest un teleskopā atkal var lūkoties uz ierasto galaktikas ainu. Tomēr tur, miljoniem gaismas gadu attālumā, nekas vēl nav beidzies. Sprādziena triecienvilnis brāžas cauri apkārtējiem gāzu un putekļu mākoņiem, izkaistot tajos zvaigznes dzīlēs un sprādziena brīdī dzimušos ķīmiskos elementus. Sadursmē atbrīvojas milzīgs enerģijas apjoms, kas izgaismo no zvaigznes agrāk izmestos putekļu un gāzu mākoņus. Paies daudzi desmiti tūkstoši gadu līdz pārnovas pēdas izgaisīs.

Ne mazāk krāšņi, bet daudz lēnāk mirst Saulei līdzīgas zvaigznes. To masa nav pietiekama, lai tās kādreiz kļūtu par pārnovām, bet tas nenozīmē, ka to mūža noslēgums ir kluss un neinteresants. Jo tuvāk mūža noslēgumam, jo zvaigzne arvien vairāk uzpūšas, līdz kādā brīdī tās gravitācija vairs nespēj noturēt ārējos slāņus un tie aizplūst kosmosā, atklājot miljoniem grādu karsto kodolu. Tā spēcīgais starojums bombardē šos aizplūdušos slāņus, kas savērpušies fantastiskās formās, iededzot "piemiņas sveci" aizgājējai. Pēc aptuveni 5 miljardiem gadu tiks izgaismota arī Saules piemiņa. Kāda tā būs? Par to mēs pagaidām varam tikai fantazēt, jo līdz šim zinātniekiem nav skaidrs, kas nosaka to, kāds izveidosies planetārais miglājs.

Zvaigžņu dzimšana un nāve ir parasti notikumi galaktikā. Visumā galaktiku ir neiedomājami daudz. Lielākā daļa savstarpēji attālinās, bet nereti tās satiekas un tad tik sākas grandioza uguņošana. Gravitācija savirpuļo gāzi un putekļus, liekot galaktikām iemirdzēties jaunu zvaigžņu dzimšanas procesā. Atrautās zvaigžņu astes savērpjas un krustojas. Galaktikas brāžas cauri viena otrai. Visbiežāk šī ugunīgā deja beidzas ar iesaistīto pušu apvienošanos. Šis process ir neiedomājami lēns. Ja divas galaktikas būtu sākušas apvienoties Homo sapiens iznāciena pirmsākumos, process pat tuvu nebūtu noslēgumam. Par laimi galaktiku kosmosā ir ārkārtīgi daudz. Skatoties uz tām, mēs redzam dažādus apvienošanās etapus. Piena Ceļš savā mūžā ir "aprijis" ne vienu vien mazāku galaktiku, bet pati grandiozākā "uguņošana" vēl ir priekšā. Pēc 5 līdz 8 miljardiem (!) gadu beidzot satiksies tuvējā visuma smagsvari - Piena Ceļš un Andromeda. Tas tik būs skats!

Lai jums visiem mierīgi svētki!

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas: