Putekļu laboratorija
Publicēts: 2.12.2009
Uz Zemes putekļi mūs nebūt nesajūsmina. Gluži pretēji, tie ir kaut kas apnīkstošs ar savu spēju nosēsties uz mēbelēm, salīst vissīkākajās spraugās un nemitīgi apgrūtināt ikdienas dzīvi. Kosmiskie putekļi ir pavisam cits stāsts.
Jaunākajā NASA/ESA publicētajā Habla teleskopa attēlā redzama daļa no Īrisa miglāja jeb NGC 7023, kas ir īsta putekļu laboratorija.
Jāpiebilst, ka ne visi debesu vērotāji ir sajūsmā par putekļiem Visumā. Astronomiem arī kosmiskie putekļi mēdz sagādāt grūtības, jo tumšie mākoņi neļauj ieskatīties visos Visuma nostūros ar optiskajiem teleskopiem. Tomēr putekļi ir ļoti informatīvs materiāls, kas palīdz izprast zvaigžņu dzimšanas noslēpumus.
Attēlā redzamais reģions atrodas milzīgā Īrisa miglāja ziemeļrietumu daļā. Biezos putekļu mākoņus tur izgaismo tuvumā esošā zvaigzne HD 200775, kura ir aptuveni 10 reizes masīvāka par Sauli. Šie kosmiskie putekļi patiesībā ir veidoti no ārkārtīgi niecīgiem graudiņiem, kas ir desmitiem līdz simtiem reižu smalkāki par tiem putekļiem, kas mēdz apgrūtināt mūs uz Zemes.
NGC 7023 ir atstarojošais miglājs, kas nozīmē, ka tas izkliedē tuvumā esošo zvaigžņu gaismu, kas šajā gadījumā ir HD 200775. Atstarojošie miglāji atšķiras no emisijas miglājiem, kas ir gāzu un putekļu mākoņi, kas ir pietiekami karsti, lai paši spīdētu. Atstarojošie miglāji lielākoties ir zilgani. Interesanti, ka dažas Īrisa miglāja daļas ir neparasti sārtos toņos.
Zinātniekiem īpaši interesants šķiet reģions pa kreisi un uz augšu no attēla centra, kurā smalkie putekļu pavedieni ir izteikti sarkanīgi. Iespējams, ka sarkano nokrāsu rada kāda nezināma ķīmiska viela, kura, visticamāk, veidota no ogļūdeņražiem.
1794. gadā miglāju NGC 7023 atklāja sers Viljams Heršels. Īrisa miglājs atrodas Cefeja zvaigznājā aptuveni 1400 gaismas gadu attālumā. Tā šķērsizmērs ir aptuveni 6 gaismas gadi.
Space Telescope
