Mirstošās zvaigznes pēdējā elpa
Publicēts: 5.03.2008
Planetārais miglājs ir Saules sistēmas nākotne. Tāla jo tāla nākotne. Kad Saulei līdzīga zvaigzne mirst, tās ārējie apvalki tiek aizpūsti visumā. Mirstošais kodols izgaismo un jonizē šos gāzes apvalkus un vērotāji no malas redz brīnišķīgas formas un krāsas objektus.
Tāpat ir noticis ar zvaigzni, kas atrodas NGC 2371 centrā. NGC 2371 atrodas 4300 gaismas gadu attālumā Dvīņu zvaigznājā. Zvaigznes kodols, nometis visus ārējos slāņus, palicis miglāja centrā. Habla uzņemtā attēla krāsas neatbilst īstenībai. Tā kā kodols ir neiedomājami karsts, vismaz 130 0000C, tad realitātē tas visticamāk būtu zilganā vai baltā krāsā. Šādā temperatūrā apkārtējā gāze jonizējas ultravioletā starojuma ietekmē. Līdz ar to gāze spīd kā tāda neona reklāma. Konkrētajā attēlā sērs un slāpeklis ir sarkanos toņos, ūdeņradis - zaļš, bet skābeklis ietonēts zilā krāsā.
Neparastākais šajā planetārajā miglājā ir rozā reģioni - zemas jonizācijas starojuma reģioni, kuru izcelsme nav izpētīta, bet šādi objekti tiek novēroti simetriski pretējās pusēs zvaigznei. Ši reģioni ir salīdzinoši vēsāki un blīvāki kā pārējais gāzes mākonis. Simetriski ir izvietoti arī mazākie rozā toņos iekrāsotie gāzes sakopojumi, kas iespējams norāda uz to kā šie emisijas reģioni ir mainījušies laika gaitā. Iespējams, ka ap centrālo zvaigzni riņķo kāda neredzama zvaigzne, kas ir izraisījusi šādus artefaktus.
Centrālā zvaigzne pēc kāda laika atdzisīs un pārvērtīsies par balto punduri, bet krāšņais miglājs dažu tūkstošu gadu laikā izkliedēsies visumā.
ScienceDaily
Komentāri
