Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Dīvainais pārītis (811/0)


Publicēts: 7.08.2013

Izmantojot Eiropas Dienvidu observatorijas (ESO) Ļoti lielo teleskopu (VLT), astronomi ir nofotografējuši intriģējošu zvaigžņu veidošanās reģionu Piena Ceļa pavadoņgalaktikā - Lielajā Magelāna Mākonī. Lai arī sarkanīgais NGC 2014 un zilganais NGC 2020 izskatās atšķirīgi, tos ir veidojuši jaundzimušo, karsto zvaigžņu vēji un starojums.

Ļoti lielais teleskops (VLT) atrodas Paranālas observatorijā Atakamas tuksnesī Čīlē. Tā ir viena no labākajām vietām dienvidu puslodē astronomisko novērojumu veikšanai. Lai arī tur debesis ir izcili tumšas un skaidras, bez lielo teleskopu, tādu kā VLT, palīdzības Piena Ceļa pavadoņgalaktikas izskatīsies kā izplūduši plankumi, kā gaisīgi mākoņi Zemes atmosfērā.

Iespējams tieši tādi bija slavenā jūrasbraucēja Ferdinanda Magelāna pirmie iespaidi, kad viņš ieraudzīja Magelāna Mākoņus dienvidu puslodes debesīs sava ceļojuma laikā. Lai arī Magelāns tika nogalināts Filipīnās, izdzīvojušie apkalpes locekļi, atgriežoties Eiropā, pavēstīja par Mākoņu esamību. Vēlāk objektiem tika piešķirti nosaukumi, godinot dižo ceļotāju. Nav šaubu, ka Magelāna Mākoņus novēroja gan dienvidu puslodes iedzīvotāji, gan ceļotāji vēl tālākā senatnē, lai gan liecības par šiem objektiem nav atrastas.

Lielajā Magelāna Mākonī aktīvi veidojas jaunas zvaigznes. Daži no iespaidīgākajiem zvaigžņu veidošanās reģioniem ir redzami arī ar neapbruņotu aci, piemēram, slavenais Tarantula miglājs. Pundurgalaktikā atrodas arī mazāki, bet tikpat interesanti reģioni, kurus detalizēti iespējams aplūkot tikai ar teleskopa palīdzību.

Rozā toņos iekrāsotais NGC 2014 ir mirdzošas ūdeņraža gāzes mākonis. Tajā mājo jaunu un karstu zvaigžņu kopa. To spēcīgais starojums jonizē apkārtējo gāzi, radot emisijas miglājiem raksturīgo sarkanīgo nokrāsu.

Masīvo, jauno zvaigžņu spēcīgie vēji izkliedē gāzu un putekļu mākoņus, kas ieskauj jaunos spīdekļus. Pa kreisi no galvenās kopas redzama spoža un ļoti karsta Volfa-Rajē zvaigzne, kas izpūtusi dobumu apkārtējā mākonī, radot burbulim līdzīgo veidojumu - NGC 2020. Arī zilganā krāsa ir zvaigznes starojuma radīta, tikai šajā gadījumā tiek jonizēts nevis ūdeņradis, bet skābeklis.

NGC 2014 un NGC 2020 atšķirīgās krāsas ir mākoņu ķīmiskā sastāva un zvaigžņu temperatūras mijiedarbības izpausme. Svarīgs ir arī attālums no zvaigznēm līdz mākonim.

Attālums līdz Lielajam Magelāna Mākonim ir aptuveni 163 000 gaismas gadi. Kosmiskos mērogos tas ir ļoti neliels attālums. Tādēļ astronomi intensīvi pēta šo neregulāras formas pundurgalaktiku, kura, lai gan ir milzīga, salīdzinot ar Saules sistēmu, ir daudz mazāka nekā Piena Ceļš. Lielā Magelāna Mākoņa masa ir mazāka nekā 1/10 daļa no Piena Ceļa masas. Atšķirībā no Piena Ceļa, kura diametrs ir aptuveni 100 000 gaismas gadu, Lielā Magelāna Mākoņa šķērsizmērs ir tikai 14 000 gaismas gadi.

ESO

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE