Kopsolī
Publicēts: 7.03.2009
Divi astronomi no Teksasas (ASV) un Vācijas izmantoja Ostina Makdonalda observatorijas teleskopu, Habla teleskopu un citus teleskopus pasaulē, lai atrastu pierādījumus, ka vismasīvākās galaktikas visumā un to centrā esošie supermasīvie melnie caurumi laika gaitā aug kopsolī.
"Tie attīstās kopsolī," pastāstīja Džons Kormendijs no Teksasas universitātes, kura pētījums, kas veikts kopā ar vācu kolēģi Ralfu Benderu no Maksa Planka ārpuszemes fizikas institūta, publicēts Astrophysical Journal Letters.
Ir zināms, ka galaktikas aug, savstarpēji saskrienoties un saplūstot. Kormendijs un Benders pētīja redzamā visuma vismilzīgākās galaktikas - elipsveida galaktikas, kuras pēc formas atgādina olu un kurās ir tūkstošiem miljardu zvaigžņu. To centrā atrodas melnais caurums, neiedomājami blīvs reģions, kura masa miljoniem vai pat miljardiem reižu pārsniedz Saules masu.
Patlaban tiek uzskatīts, ka galaktikām saduroties un saplūstot, to melnie caurumi rotē viens ap otru. To darbība atgādina mikseri. Tie sakuļ galaktikas centru ar ārkārtīgi spēcīgas gravitācijas palīdzību un izmet daļu zvaigžņu ārā no centrālajiem reģioniem. Supergalaktikas kodola centrā samazinās zvaigžņu daudzums un to kodolos novēro satumšināšanos jeb tā dēvēto gaismas deficītu.
Lielāko elipsveida galaktiku centrā atrodas monstri, kas ir miljardiem reižu masīvāki par Sauli. Tie pievelk apkārtnē esošās zvaigznes. Liekas, ka zvaigznēm ap melno caurumu vajadzētu izveidot blīvu kopu. Bet jau 1980tajos gados ar teleskopiem, kas atrodas uz Zemes, un vēlāk ar Habla teleskopu 1990tajos gados veiktajos novērojumos atklājās pretējais. Lielākajām galaktikām bija redzams liels, zema blīvuma centrālais reģions. Kāpēc milzīgos caurumus neieskauj zvaigžņu miriādes? Kur pazudušas zvaigznes?
Teorija, ka melnie caurumi izlingo zvaigznes no centrālajiem reģioniem, kļuva populāra, bet tā nebija pierādīta. Nebija iegūti nekādi apstiprinoši dati. Līdz pat šim brīdim.
"Mūsu jaunākie novērojumi ir spēcīga un tieša saikne starp melnajiem caurumiem un galaktiku centrālo reģionu īpašībām," teica Kormendijs. "Tie ir kā dūmojošs ierocis, kas savieno melnos caurumus ar neparasti "pūkainajiem" milzīgo elipsveida galaktiku centriem."
Kormendijs un Benders rūpīgi izpētīja 11 Jaunavas kopas galaktikas, izmantojot plaša lauka kameru, kas uzmontēta uz 0,8 metru teleskopa Makdonalda observatorijā. Savus pētījumus viņi papildināja ar Habla teleskopa kā arī citu teleskopu datiem.
Viņi noteica šo galaktiku spožumu jeb zvaigžņu daudzumu dažādā attālumā no galaktikas centra. Tādejādi bija iespējams daudz precīzāk noteikt "iztrūkstošo masu" galaktikas centrā. Atklājās, ka šis masas apjoms cieši korelē ar centrā esošo melno caurumu masu. Jau agrāk bija zināms, ka šie skaitļi ir saistīti, bet šis pētījums apstiprināja, ka saistība ir ļoti cieša.
"Astronomiem patīk ciešas korelācijas," piebilda Benders. "Tās mums skaidri pasaka, kas ar ko ir saistīts. Jaunie novērojumi ir vēl labāks pierādījums teorijai, ka melnie caurumi kontrolē galaktiku augšanu, vismaz centrālajā daļā."
"Mēs jau sen zinām, ka melnie caurumi nav haotiski izmētāti galaktikās," teica Linda Sparke no Nacionālā zinātnes fonda. "Visspožākajās galaktikās ir vismasīvākie melnie caurmi. Bet mēs nezinājām kā melnie caurumi un galaktikas viens otru ietekmē. Kormendijs un Benders milzīgo elpisveida galaktiku centrā ieraudzīja saplūstošus melnos caurumus. Tas apstiprina teoriju, ka lielākās galaktikas veidojas, saplūstot mazākām. Arī to melnie caurumi saplūst, veidojot masīvāku melno caurumu jaunās galaktikas centrā. Tādejādi melnais caurums aug vienlaicīgi ar galaktiku."
Visumā viss ir savstarpēji saistīts, reiz teica ASV naturālists Džons Muirs. Viņa teiktais darbojas arī attiecībā uz melnajiem caurumiem un galaktikām.
The University of Texas McDonald Observatory
