Kinoblogeru "Interstellar" seanss
Publicēts: 25.10.2014
Parasti, skatoties zinātniskās fantastikas filmas, mēs pieveram acis uz dažādām nepilnībām un atkāpēm no zinātnes, jo cenšamies izbaudīt stāstu un mūsdienās tik plaši pielietotos specefektus. Tomēr ar "Interstellar", kas pirmizrādi piedzīvos 2014. gada 7. novembrī, varētu būt nedaudz savādāk. Filmas vienu no centrālajiem varoņiem izstrādātāji ir centušies atveidot maksimāli reāli.
Tas rotē ap savu asi ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, velkot sev līdzi apkārtējo Visumu. Sākumā tas bija vienkārši milzīga zvaigzne, kas sabruka jeb kolapsēja centra virzienā, pārtopot melnajā caurumā. Mirdzošā matērija ir apliekusies ap spēcīgās gravitācijas briesmoni. Melnie caurumi ir dīvaini un to tuvumā notiek dīvainas lietas. To gravitācija ir tik spēcīga, ka tie deformē laiktelpu.
Lai pēc iespējas precīzāk atainotu melno caurumu mākslas filmā "Interstellar", Kristofers Nolans pieaicināja astrofiziķi Kipu Tornu. Viņa matemātiskie vienādojumi palīdzēja izveidot līdz šim visprecīzāko melnā cauruma simulāciju, kuras tapšanā tika iesaistīti vairāk nekā 30 cilvēki un tūkstošiem datoru. Šī "aktiera" izveidošana ilga aptuveni gadu.
Filma "Interstellar" mūs aizved ne pārāk tālā nākotnē, kad Zemes resursi ir izsmelti un cilvēks ir uz izmiršanas sliekšņa. Bijušais astronauts, kuru atveido Metjū Makkonahijs, tiek aicināts piedalīties vēl vienā misijā, kuras mērķis ir atklāt citas zvaigžņu sistēmas, uz kurām cilvēce varētu turpināties.
Mūsdienās, kad līdz Marsam ir jālido aptuveni 6 mēnešus, zvaigznes atrodas bezgalīgi tālu. Lidojums līdz tuvākajai zvaigznei ar šobrīd pieejamajām tehnoloģijām daudzkārt pārsniedz cilvēka mūža ilgumu. Pat ja izdotos pakļaut ātrumu un uzbūvēt kosmosa kuģi, kas spētu pārvietoties ar gaismas ātrumu vai vismaz tuvu tam, cilvēces sniedzamības robežas izplestos tikai nedaudz tālāk par 50 gaismas gadiem.
Jau 1983. gadā, kad Karls Sagāns meklēja saprātīgu risinājumu šai problēmai savā stāstā "Kontakts" (tie, kas nav redzējuši, rekomendēju noskatīties 1997. gada mākslas filmu "Contact"), Kips Torns ierosināja tārpeju. Tas ir hipotētisks tunelis, kas savieno divus Visuma punktus. Gluži loģiski, ka arī "Interstellar" gadījumā tārpeja bija vislabākā izvēle. Kā tādu parādīt uz ekrāna?
Filmas scenārija pamatā bija laika izstiepšanās - dažādiem personāžiem laiks rit dažādos ātrumos. Lai tas izklausītos zinātniski pamatoti, tam būtu nepieciešams milzīgs melnais caurums, kas rotē ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam. Kā kaut ko tādu uztaisīt tā, lai izskatītos reāli?
Specefekti mūsdienās tiek radīti datoros. Vienādojumi, tā pati vecā, labā fizika un matemātika liek komētai ietriekties planētas virsmā, milzu cunami noslaucīt pilsētu no Zemes un kosmosa kuģiem iesaistīties nežēlīgā kaujā. Arī melnais caurums pakļaujas matemātikas un fizikas vienādojumiem. Tiesa gan, visai sarežģītiem. Rezultāts, kurš tika iegūts programmatūrai apstrādājot Torna vienādojumus, bija fantastisks.
"Zinātniskā fantastika vienmēr cenšas izskaistināt lietas, it kā nebūtu gana ar parasto Visumu," teica Franklins. "Tas ko izveidojām mūsu programmatūrā, bija valdzinošs pats par sevi."
Kā parasti mēs iztēlojamies melno caurumu? Singularitāte, ap kuru virpuļo akrēcijas disks. Kā gredzeni ap Saturnu. Kad programmatūrā ap melno caurumu tika novietots daudzkrāsains akrēcijas disks, rezultāts pārsteidza pat Kipu Tornu. Melnais caurums deformēja arī akrēcijas disku, radot neparastu halo, kas ieskāva melno caurumu. Mirdzošais akrēcijas disks atradās gan virs, gan zem, gan tā priekšā.
Tas ir neparasti, Tas ir skaisti. Tā ir zinātne. Īstenība ir dīvaināka nekā zinātniskā fantastika. Īstenība ir fantastiskāka par pārdrošāko zinātnisko fantastiku.
Lai āķis lūpā, ir zināms, ka Kinoblogeri rīkos īpašo seansu 7. novembrī. Uz to noteikti jāiet! Būsim arī mēs. Biļetes jau var iegādāties.
Wired
Komentāri
