- Sākums -
- Visums -
- Citplanētas
Lūk, iemesls, lai šķērsotu okeānu!
Publicēts: 19.04.2013
Vispirms vajadzēja šķērsot pļavu, mežu, iespējams, upi. Tad nāca kalni, līdzenumi, tuksneši, jūras un okeāni. Jau kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem cilvēkus vilina tas nezināmais, neizpētītais krasts. Mūsdienās šis krasts vairs neslēpjas aiz vētraina okeāna vai stāviem kalniem. Tas mājo aiz astronomiskām vienībām, gaismas gadiem un parsekiem, gaidot tos, kas reiz piestās tur savos kuģos.
Lai arī mums vēl nav kuģu, ar kuriem šķērsot gaismas gadus plašo Visuma okeānu, ir krasti, kurus būtu aizraujoši apciemot. Tās ir zvaigžņu Kepler-62 un Kepler-69 sistēmas.
Mūsu Saules sistēmā tikai viena planēta uz savas virsmas spēj uzturēt šķidru ūdeni. Mēs visi labi pazīstam šo planētu, kuru klāj jūras un okeāni. Tā ir mūsu Zeme, zilā pērle, kas ir kā paradīze, ja salīdzinām ar Merkuru, Venēru un Marsu. Kā būtu, ja vēl kāda šīm no planētām būtu derīga mums pazīstamajām dzīvības formām? Cik tālu mēs būtu pavirzījušies kosmosa izpētē, ja tepat, dažu desmitu miljonu kilometru attālumā būtu redzama vēl viena, auglīga, ziliem ūdeņiem klāta planēta?
Lai arī Saules sistēmā mūsu tuvākās kaimiņplanētas nepiedāvā šādus skaistus skatus, astronomiem ir izdevies atklāt planētu sistēmu, kurā ir vairākas planētas, uz kurām var pastāvēt šķidrs ūdens. Ap zvaigzni Kepler-62 dzīvībai labvēlīgajā zonā riņķo divas planētas, kuras saņem pietiekami daudz gaismas un siltuma, lai uz tām vismaz teorētiski varētu pastāvēt šķidrs ūdens. Teorētiskie modeļi norāda, ka abas šīs planētas varētu būt ūdens pasaules, kuras pilnībā klāj ūdens.
"Šīs planētas nelīdzinās nekam mūsu Saules sistēmā. Tur ir viens vienīgs okeāns," teica pētījuma vadītāja Līza Kaltenēgere no Maksa Planka vārdā nosauktā Astronomijas institūta un Hārvardas-Smitsona Astrofizikas centra. "Tur varētu būt dzīvība, bet vai tā būtu sasniegusi tādu tehnoloģiju līmeni kā mēs? Dzīve uz šīm pasaulēm noritētu zem ūdens, kur nav viegli piekļūt metāliem, elektrībai vai ugunim, kuru izmantot metalurģijā. Neskatoties uz to, tās joprojām būtu brīnišķīgas zilas planētas, kuras riņķo ap oranžu zvaigzni. Iespējams, ka veids, kā dzīvība var tehnoloģiski attīstīties šādās vietās, mūs patiesi pārsteigtu."
Kepler-62 ir K2 klases zvaigzne, kas ir nedaudz mazāka un vēsāka nekā Saule. Tā ir aptuveni septiņus miljardus gadus veca. Mūs šķir iespaidīgs attālums - 1200 gaismas gadi. Abas minētās ūdens pasaules - Kepler-62e un Kepler-62f, veic vienu apli ap zvaigzni attiecīgi 122 un 267 dienās. Pavisam ap šo zvaigzni ir atklātas jau piecas planētas.
Planētas ieraudzīt palīdzēja Keplera vārdā nosauktais teleskops, kurš planētas meklē, izmantojot tranzīta metodi. Novērojot zvaigznes spožuma izmaiņas laika gaitā, iespējams ne tikai pamanīt, ka ap zvaigzni riņķo planēta, bet arī noteikt tās parametrus, piemēram, diametru.
Abas planētas ir lielākas nekā Zeme. Kepler-62e ir par aptuveni 60% lielāka, bet Kepler-62f tikai par 40%. Tā kā tās ir tik mazas, tad to masu šobrīd nav izdevies noteikt, bet astronomi uzskata, ka tās ir cietas planētas, kuras klāj ūdens kārta un, iespējams, mazāks vai lielāks atmosfēras slānis.
Tā kā Kepler-62e ir siltākā no abām planētām, uz tās varētu būt vairāk mākoņu nekā uz Zemes. Savukārt Kepler-62f gadījumā vajadzētu izteiktu siltumnīcas efektu, lai ūdens uz tās virsmas nesasaltu.
"Kepler-62e iespējams ir mākoņainas debesis. Tur ir silts un mitrs pat polārajos reģionos. Kepler-62f ir aukstāka, bet joprojām potenciāli labvēlīga dzīvībai," paskaidroja Hārvardas astronoms un pētījuma līdzautors Dmitrijs Saselovs.
Fakts, ka dzīvībai labvēlīgajā zonā var atrasties divas un, iespējams, vēl vairāk planētas, liek aizdomāties, ka kaut kur varētu būt zvaigzne, ap kuru riņķo divas Zemei līdzīgas planētas.
"Iztēlojieties, ka jūs lūkojaties teleskopā un redzat vēl vienu apdzīvotu pasauli tikai dažu desmitu miljonu kilometru attālumā. Iespējams, jūs varat pārvietoties starp šīm abām planētām. Es nevaru iedomāties vēl labāku motivāciju, lai kļūtu par kosmosa ceļotājiem," piebilda Saselovs.
Lai arī ne tik bagātīga, bet tomēr ne mazāk ievērojama ir Kepler-69 sistēma, kura var lepoties ar vienu "superzemi" dzīvībai labvēlīgajā zonā. Šobrīd šajā sistēmā ir zināmas divas planētas. Pati zvaigzne pieder tai pašai klasei, kurai pieskaitīta Saule - G. Tās diametrs ir 93% no Saules diametra, bet spožums - 80% no Saules spožuma. Šo zvaigzni no Zemes šķir 2700 gaismas gadi.
Vienīgā šī sistēmas planēta (Kepler-69c) ir par aptuveni 70% lielāka nekā Zeme. Vienu apli ap zvaigzni tā veic 242 dienās.
"Šis atklājums pietuvina mūs brīdim, kad atradīsim Zemei līdzīgu planētu," teica Džons Grunsfelds no NASA. "Tas ir tikai laika jautājums, līdz mums izdosies noskaidrot, vai galaktikā ir daudz Zemei līdzīgu planētu, vai arī mēs esam retums."
"Tas ir Keplera teleskopa misijas mērķis - atrast mazas, Zemes izmēra un, iespējams, Zemes temperatūras planētas," teica Ēriks Agols no Vašingtona universitātes.
Keplera teleskops, kas vienlaicīgi reģistrē spožuma izmaiņas aptuveni 150 000 zvaigžņu, ir pirmā NASA misija, kas spēj atklāt Zemei līdzīgas planētas ap Saulei līdzīgām zvaigznēm.
Lai arī mūsu rīcībā nav tehnoloģiju, kas ļautu aizlidot uz šīm planētām, šobrīd mēs turp varam aizceļot savās fantāzijās.
Harvard-Smithsonian Center for Astrophysics, NASA, University of Washington
Komentāri
