Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

18 Zemes izmēra citplanētas (421/0)


Publicēts: 23.05.2019

Dažādu misiju datu arhīvi atkal un atkal nonāk zinātnieku uzmanības lokā, lai ar jaunām metodēm meklētu to, kas palaists garām agrākajos pētījumos. Viens no šādi atkārtoti apmeklētajiem arhīviem pieder nu jau darbu beigušajam Kepler teleskopam, kura dati tika analizēti starptautiska projekta laikā. Zinātniekiem izdevās atklāt 18 jaunas Zemes izmēra citplanētas. Viena no tām ir mazākā no līdz šim zināmajām citplanētām, uz vienas varētu būt dzīvībai labvēlīgi apstākļi.

Līdz šim ir atklātas un apstiprinātas aptuveni 4000 citplanētas. 96% no tām ir daudz lielākas par Zemi, izmēros līdzinoties tādām milzu planētām kā Jupiters un Neptūns. Visticamāk šīs proporcijas neataino iespējamo citplanētu izmēru sadalījumu. Mazākās planētas ir ļoti grūti pamanīt. Tomēr tieši mazās, Zemes izmēra planētas ir visinteresantākās, jo, ja tās atrodas noteiktā attālumā no zvaigznes, uz tām var pastāvēt šķidrs ūdens.

Keplera teleskops planētu meklēšanā izmantoja tranzīta metodi, analizējot zvaigžņu gaismas spožuma periodiskas izmaiņas. Iepriekš izmantotie algoritmi meklēja strauju spožuma līknes kritumu, kas varētu liecināt par planētas esamību. Kā pastāstīja doktors Renē Hellers no Maksa Planka institūta, īstenībā zvaigznes disks ir nedaudz satumšināts malās. Tas nozīmē, ka planēta sākotnēji zvaigznes gaismu samazina mazākā apmērā nekā zvaigznes diska centrālajā daļā.

Lielās planētas aizsedz lielāku zvaigznes diska daļu, tādēļ to līknēs šī starpība starp zvaigznes malu un centru nav tik būtiska. Mazākās planētas ir īsts izaicinājums. Reizēm ir ļoti grūti nodalīt planētu radītas spožuma izmaiņas no dabīgajām zvaigznes spožuma svārstībām, kā arī no "trokšņa". Hellera vadītajai zinātnieku komandai izdevās parādīt, ka, precizējot meklējamās spožuma izmaiņu līknes, iespējams būtiski uzlabot tranzīta metodes jutīgumu.

Zinātnieki jaunā algoritma pārbaudei izmantoja Kepler teleskopa savāktos datus. Misijas primārā fāze ilga no 2009. līdz 2013.gadam. Tās laikā tika reģistrētas spožuma līknes vairāk nekā 100 000 zvaigznēm. Tehnisku problēmu rezultātā nācās pārplānot novērojumu veikšanas metodi. Kepler misija turpinājās un pagarinājums tika nodēvēts par K2. Teleskops turpināja pētīt zvaigžņu spožuma līknes līdz pat 2018.gadam. Tieši K2 misijas datus izmantoja Hellera komanda, atkārtoti pievēršoties 517 zvaigznēm, ap kurām jau bija atkāta vismaz viena tranzitējoša citplanēta.

Tika atklātas 18 jaunas citplanētas. Lielākajā daļā gadījumu jaunatklātā planēta bija mazākā sistēmā, kā arī tās riņķo tuvāk zvaigznēm nekā pirms tam zināmās planētas konkrētajā sistēmā. Vairums planētu virsmas temperatūra pārsniedz 100 grādus pēc Celsija, dažu eksemplāru virsma varētu būt uzkarsēta līdz pat 1000 grādiem. Tikai viena planēta, kas riņķo ap sarkano punduri, varētu atrasties zonā, kas pieļauj šķidra ūdens eksistenci uz tās virsmas.

Lielākais izaicinājums joprojām ir planētas, kuru orbītas atrodas tālāk no zvaigznes. Piemēram, ja mēs lūkotos uz Zemi no liela attāluma, tad spožuma līknes izmaiņas būtu novērojamas tikai reizi gadā.

Hellera vadītā komanda cer izmantot izstrādāto algoritmu, lai analizētu Keplera primārās misijas laikā iegūtos datus. Viņi domā, ka tur varētu slēpties vairāk nekā 100 Zemes izmēra citplanētas. Tāpat šo metodi varētu izmantot Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) PLATO misijā, kas startēs 2026.gadā.

Max Planck Institute for Solar System Research

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE