Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Iepazīstam fotogrāfus: Inga Ivanova (256/1)


Publicēts: 5.02.2019

Aiz katras lieliskas fotogrāfijas stāv cilvēks, kas ir ieraudzījis kadru un to iemūžinājis. Kādi ir cilvēki, kas piedalās StarSpace konkursos? Kā viņi ir nonākuši līdz fotografēšanai? Kā izvēlas, ko fotografēt? Lai noskaidrotu šos un vēl daudzus citus jautājumus, uzsākam jaunu rubriku, lai labāk iepazītu dažus no fotogrāfiem. Kā pirmajai izvēlējāmies uzdot dažus jautājumus Ingai Ivanovai, kuras darbs bija aplūkojams 2019.gada kalendāra janvāra mēnesī.

Pastāsti mazliet par sevi un kā tu nonāci līdz astrofotografēšanai?
Ar fotografēšanu kā tādu aizraujos jau no 10 gadu vecuma. Sākumā tie bija kaķīši, putniņi, interesantas ainaviņas - nu kā jau bērnam. Pēc tam bija pārejas periods, kad nebildēju vispār. Sapnis tomēr palika un tad tika iegādāta pirmā spoguļkamera. Kā jau jebkuram iesācējām tā ir sevis meklēšana un visa izmēģināšana - ainavas, klusās dabas, kāzu fotogrāfija, fotosesijas, līdz izveidojas savs rokraksts un tu atrodi sevi. Viens ir noteikti zināms, vismīļākā fotografēšana - tā ir dabas ainavu iemūžināšana. Garās naktis un agrie rīti. Daba ir mainīga un nekad neatkārtojas.  Pakāpeniski fotografēšana ir izaugusi ne tikai par vienkāršu "podziņas" nospiešanu brīvā dabā, bet vairāk par īstā laika, vietas, gaismas un kompozīcijas, arī dabas parādības meklējuma, jo svarīgs ir ne tikai moments - bet tas, kā tas tiek pasniegts. Kāpēc tieši parādības? Laikam jau tāpēc, ka parastu ainavu pusdienlaika saulē mēs redzam visi, bet nakts slēpj sevī noslēpumus un "citu" gaismu.  Kā pirmo no fotogrāfijām šajā jomā noteikti varētu atzīmēt sudrabaino mākoņu parādību. Kad tiek iemūžināts pirmais kadrs, un ir tā stāvā sajūsma par redzēto, tās ir neaprakstāmas emocijas - tad tu saproti, ka esi saslimis ar šo parādību ķeršanu, un ir vēlme vēl un vēl redzēt un iemūžināt. Bet tā ir vasaras slimība, ziemā savukārt tā ir ziemeļblāzmu medīšana. 

Cik grūti ir fotografēt, jo īpaši, ja runājam par debesu parādību un objektu fotogrāfiju? Kādu aprīkojumu izmanto?
Āra nakts fotogrāfija vienmēr ir atkarīga no dabas apstākļiem. Bildējot sudrabmākoņus vasarā, tie ir mošķi un mitrums, bet ziemeļblāzmas parasti prasa siltu apģērbu un pacietību, īpaši ja ārā ir sals un vējš. Drīzāk, lai aizrautos ar nakts fotogrāfijam ir jabūt stiprai vēlmei, jo to var darīt tikai naktī un tikai speciāli bildējot, nevis pa ceļam no auto loga nospiežot pogu. Runājot par aprīkojumu, laikam mazāk svarīgs ir pats aparāts, drīzāk objektīvs. Sudrabmākoņus bieži bildēju ar platleņķi - plaša dabas parādība prasa plašu skatleņķi. Ziemeļblāzmām vairāk izmantoju gaišo 24mm objektīvu, lai ir mazāka attēla kropļošana, un spigtākas krāsas. Bet vissvarīgākais tomēr ir labs statīvs, bez tā neiztikt, jo vēja plūsmas un vismazākā izkustēšanās pie 30 sekunžu ekspozīcijas rezultātā būs izsmērēts un nekam nederīgs kadrs. 

Kā tu izvēlies, ko un kur fotografēt?
Teikt ka izvēlos, laikam gluži pareizi tas nebūs, jo dabas parādības nevar prognozēt, tās tiek gaidītas vienmēr. Protams, ziemeļblāzmām tiek sekots līdzi kp, bet prognoze ne vienmēr sakrīt ar gaidāmo. Var gadīties, ka sameklē īsto vietu un kompozīciju, bet ir pa tukšo, prognoze ir, bet parādība nav. Un gluži otrādi, izejot laukā pēkšņi ieraugi ka ir, ķer aprātu un statīvu rokās un skrien meklēt īsto vietu (te galvenais - vienmēr turēt uzlādētu akumulatoru rezervē). 

Kas ir Tavs vismīļākais fotografēšanas objekts?
Drīzāk teiktu, ka ir viens iecienītākais fotogrāfijas priekšplānu objekts – siena grābeklis, kas figurē diezgan daudzos manos kadros visos gadalaikos, bet paradības tās ir divas – sudrabmākoņi vasarā un ziemeļblāzmas tumšajā sezonā. 

Vai ir kāds visīpašākais attēls no līdz šim tapušajiem? Ar ko tas ir īpašs? Kāds ir tā stāsts?
Kas īsti ir attēls? Ta ir iemūžināta kustība, viena un nemainīga. Bet ir parādības, kuras kustībā ir uztveramākas un efektīvākas. Līdz ar to laikam pat teiktu, ka sirdij tuvāks ir sērijveida attēlu kopums – time lapse. Kad tomēr atrodi īsto vietu un vairāku stundu garumā sēdi, gaidi kadrus, tad pārnākot mājās sāc salikt vienā veselā un iznāk gala rezultāts. Neliela 10 sekunžu gara, kustīga bildīte. Bet sajūtas, kādas sajūtas tā rada! Viena no vismīļakajām šāda veida bildēm  ir ziemeļblāzma. Uzņēmu jau pāris gadus atpakaļ, bet tas biaj pilns aplis – no mākoņveida viļna atnākšanas līdz pēdējiem violetajiem stariem. Tā bija tāda īpaša sajūta, nevis zaļa strīpiņa gar horizontu. Ar „aci” bija sajūta ka nakts negaisa mākonis nāk virsū. 

Kā izšķīries piedalīties „StarSpace” konkursā? Vai plāno piedalīties arī turpmāk?
„StarSpace” piedalos jau daudzus gadus pēc kārtas, tā ir iespēja parādīt savus darbu citiem, un, ja dabas parādības nebeigsies, tad plānoju arī turpmāk piedalīties. 

Ko tu novēlētu tiem, kas vēlas pievērsties astrofotogrāfijai un fotografēšanai kā tādai?
Droši vien to nevar novēlēt, tas cilvēkam vai nu ir iekšā, vai nav. Vieni slimo  - citi ne. Bet tiem, kas to vēl nedara, pirmais kadrs, pirmā parādība ir izšķirošā. ​​​​​​​

Komentāri

  1. 111 tieši 5.02.2019 domāja šādi:

    Paldies! Ļoti interesanta rubrika, vienmēr ir interesējis kas stāv kameras "otrā pusē"






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE