Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Gemini jeb Dvīņu zvaigznājs (4904/0)


Publicēts: 4.06.2003

Ziemā un pavasara sākumā iespējams vērot daudzus ievērojamus zvaigžņotās debess objektus. Ap deviņiem vakarā dienvidrietumu pusē debesis ir piebērtas ar spožiem zvaigznājiem un izciliem kosmosa objektiem.

Augstu rietumos atrodas Dvīņi. Dvīņu galvas ir spožās zvaigznes - Polluks, kas ir dzeltenīga, un Kastors, kas ir balta un nedaudz nespodrāka. Dvīņi bija Zeva un Ledas dēli, brīnišķīgās Helēnas, kuras dēļ tūkstošiem vīru krita Trojas karā, brāļi. Senie jūras braucēji uzskatīja Kastoru un Polluksu par jūrnieku aizgādņiem, pat karalienes Elizabetes laikos viņu statuss nebija mainījies.

Angliski runājošajās zemēs ir populārs izsauciens „Pie Džemini!” – modernāka versija antīkajos laikos izmantotajam zvērestam „Pie Gemini!”.

Abi brāļi ir ļoti populāri senajā literatūrā, kur tie attēloti gan kā piedzīvojumu meklētāji, gan karotāji, gan arī kā slaveni jūrasbraucēji.

Zvaigznes, kas veido viņu rokas un ķermeņus ir nespodrākas par tām, kas iezīmē galvas un kājas. Otrā lieluma zvaigzne, pazīstama ar nosaukumu Alhena, veido vienu no Polluksa pēdām. Vietās, kur apkārtējais apgaismojums nomāc mazākās zvaigznes un pasliktina debesu novērošanas iespējas, labi redzamas ir tikai Altena, Polluks un Kastors.

Kastors patiesībā ir sešu zvaigžņu sistēma, kuras satur kopā gravitācijas saites, veidojot vienu no ievērojamākajām daudzzvaigžņu sistēmām. Šķiet, ka Polluksam arī ir nespodra pavadone, bet tā ir optiska ilūzija, skatoties no Zemes. Realitātē mazā zvaigzne neatrodas pat Polluksa tuvumā.

Dvīņu Zeta ir pulsējoša zvaigzne, kuru astronomi ir klasificējuši kā maiņzvaigzni. Šādas zvaigznes spēj mainīt savu spožumu – tā pulsē kā baloni, kuros tie iepūsts gaiss un izlaists. Lai gan daudzi šo zvaigžņu noslēpumi nav atbildēti, astronomi lieto tās kā kosmiskas mērauklas, lai noteiktu klasteru un galaktiku attālumu no Zemes.

Zeta parasti spīd kā 4,4 lieluma zvaigzne, kas ir nespodra zvaigzne pietiekami tumšās debesīs. Pilns pulsācijas cikls aizņem 10 dienas, kura laikā tās spožums nokrītās par pusi no normālā un atkal atgriežas sākotnējā stāvoklī.

Propus ir kompleksa sistēma, kas sastāv no divām 3,3 un 6,6 lieluma zvaigznēm, kuras pilnu apriņķošanu veic aptuveni 500 gados. Spožākā no dubultniecēm ir pusstabila maiņzvaigzne, kuras pulsācijas cikla aizņem 233 dienas. Ar neapbruņotu aci neredzamā zvaigzne periodiski aizēno spožāko – reizi 2983 dienās.

Nedaudz virs Propus atrodas Šarla Mesjē kataloga numurs 35. M35, kas atrodas nedaudz nost no Kastora kājas, tumšās debesīs ir saredzams pat ar neapbruņotu aci.

Ar vājiem binokļiem tas izskatās kā nespodrs, paliels, nekonkrētas formas starpzvaigžņu mākonis, bet vajag tikai ieskatīties rūpīgāk. Pat cauri pilsētas fona gaismai ar 7 reizes palielinošu binokli iespējams saskatīt vismaz pusduci klastera spožāko zvaigžņu.

M35 ir aprakstīts kā „krāšņs eksemplārs”, kur zvaigznes ir izkārtotas it kā izliektās līnijās, atgādinot salūtu. Valters Skots Hjūstons (1912 - 1993), kurš ilgu laiku veidoja Dziļā kosmosa brīnumu sleju žurnālā Sky & Telescope, rakstīja, ka M35 ir „viens no izcilākajiem debesu objektiem, kas ir Mēness lielumā un aizpilda redzeslauku ar spožām zvaigznēm no centra līdz pat malām.”

Mazāk nekā pusgrādu uz dienvidrietumiem no M35 atrodas vēl viens neparasts objekts, kas neskaitāmi daudziem amatieriem ir radījis īslaicīgu pacilātības sajūtu. 6 collu teleskopā tas ir nespodrs, apaļš gaismas mākonis, kas sākotnēji izskatā kā komēta. Patiesībā tas ir zvaigžņu klasteris NGC 2158.

Daudzu zvaigžņu atlasu veidotāji ir novilkuši tādu kā robežu, kurus dziļā kosmosa objektus iekļaut un kurus neiekļaut atlasos. Citiem vārdiem sakot, katrā zvaigžņu katalogā ir atšķirīga izpratne par to, kurus miglājus, klasterus, galaktikas vai atsevišķas zvaigznes iekļaut. Par nelaimi NGC 2158 ir pārāk nespodrs, lai tiktu iekļauts populārākajos atlasos, kas iespējams izskaidro to apstākli, ka lielākā daļa astronomijas amatieru neko par šo objektu nezina.

Arī pats Hjūstons ir iekritis šajās lamatās, vēlāk nosaukdams NGC 2158 par „pēdējo pieminekli manai agrīnajai, kaut kur bezrūpīgajai zvaigžņu vērošanai."

Raksta autors pats stāsta šādu epizodi: 1985. gada septembrī, Ņujorkas ziemeļos Adirondakā viņš piedalījies amatieru nometnē. Lūkojoties Oriona – Dvīņu zvaigznāja apvidū, viņš meklēja divas periodiski sastopamās komētas – Haleja un Džakobini-Cinnera. Arī viņš esot atdūries pret NGC 2158, noturēdams to par komētu.

„Ilgu laiku es domāju, ka es skatos uz jaunu atklājumu – Rao komētu, bet mazliet apslāpējis pirmo sajūsmu, es izšķirstīju 2 sējumu Burnhama debesu rokasgrāmatā. Es atgriezos uz Zemes. Cerībā, ka kādreiz tomēr parādīsies Rao komēta, es apņēmos, ka NGC 2158 ar komētu es gan vairāk nesajaukšu.”

SPACE.com

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE