Kā redzēt vairāk teleskopā
Publicēts: 12.02.2009
Kādu laiku atpakaļ (2005. gada 1. maijā, tā ap pusdienlaiku) vienā no apmeklētākajiem astroamatieru forumiem internetā parādījās pagarš ieraksts ar ļoti vienkāršu, bet ieintriģējošu nosaukumu - "Seeing More" (no ang. v. - redzēt vairāk). Šo nelielo rakstu bija publicējis cilvēks vārdā Veins Krauders (Wayne R. Crauder), astronoms amatieris ar pamatīgu pieredzi tieši vizuālajā novērošanā. Pāris stundu laikā pēc raksta publicēšanas tas tika ielikts kā "Sticky" temats, lai tas viesiem būtu redzams foruma sākumā uz visiem laikiem. Kāpēc? Tādēļ, ka rakstā ļoti īsi un kololīgi tika izstāstīts kā saskatīt okulārā vairāk detaļu debess objektos nekā iepriekš. Tad kas īsti ir tajā rakstā? Lūk, šī raksta pirmais tulkojums latviešu valodā.
Šis raksts ir atbilde uz daudzajiem jautājumiem, ko esmu redzējis dažādos forumos. Tos parasti uzdod cilvēki, kas ar astronomiju ir sākuši nodarboties nesen. Jautājumi parasti ir par to, kurš X teleskops man ļaus redzēt visvairāk, vai arī "ja es pārdotu savu xx collu teleskopu un nopirktu yy collu teleskopu, vai es redzēšu vairāk... ".
Jāsaka, ka labākais veids kā redzēt vairāk, ir vairāk skatīties! Pieredze ir labākais līdzeklis, lai ieraudzītu kaut ko vairāk debesīs. Esmu stāvējis blakus cilvēkiem, kuri vēroja Jupiteru. Pirmajā vakarā viņi redzēja četrus pavadoņus un disku. Pēc nedēļas viņi ieraudzīja pāris tumšas mākoņu joslas uz baltas lodes. Pēc dažiem mēnešiem viņi jau redzēja baltus virpuļus mākoņu joslās (festoons). Tas viss bija ar vienu un to pašu teleskopu un okulāru. To pašu esmu arī redzējis notiekam, novērojot detaļas galaktikās un miglājos vai apskatot lodveida zvaigžņu kopas. Vienīgie objekti, kuriem neesmu novērojis, ka novērošanas pieredze uzlabotu redzamību, ir atvērtās zvaigžņu kopas.
Dorši vien tagad daudzi no jums gribēs zināt, kāpēc tas tā notiek, un varbūt arī noskaidrot vai ir iespējams šo procesu paātrināt. Ir vairākas lietas, kas notiek, iegūstot pieredzi. Pirmā ir acu "treniņš". Patiesībā, tās ir jūsu smadzenes, kas tiek trenētas skatīties un redzēt nepierastos apstākļos. Viens piemērs ir Mēness novērošana. Pirmo reizi skatoties, jūs redzēsiet dažādus riņķus un apļus uz gludas virsmas un varbūt arī kādas līnijas (diezgan iespaidīgi priekš pirmās reizes). Skatoties atkārtoti, smadzenes izstrādā redzētā attēla tādu kā modeli - paraugu (pattern). Nākamajā reizē, kad skatīsieties uz to pašu Mēness daļu, smadzenes šo noglabāto attēlu atsauks atmiņā un vairs nebūs šī neapzinātās reakcijas "Kas tas tāds? Ko es tur redzu?". Smadzenes atpazīs doto Mēness attēlu un tām vairs nebūs nepieciešams saglabāt un sakārtot pasniegto informāciju. Tieši šī smadzeņu īpatnība ļaus jums ieraudzīt vairāk detaļas. Iespējams, jūs ievērosiet, ka tiem apļiem ir robotas malas, kuras atšķiras viena no otras. Tā turpinot, jūs sāksiet redzēt mazus krāterīšus lielajos krāteros (lielisks piemērs ir Plato krāteris) un daudz vairāk detaļu uz Mēness virsmas (Apenīnu kalni būtu viens no piemēriem).
Šim acu "treniņam" (īstenībā smadzeņu treniņam) ir arī blakus efekti . Viens no tādiem ir tas, ka, līdzko jūs būsiet spējīgi redzēt mazos baltos mākoņu virpuļus uz Jupitera, jūs redzēsiet tos katru reizi, pat tad, kad tie īsti nebūs redzami. Smadzenes aptuveni zina, ko attiecīgā vietā varētu redzēt un līdz ar to arī to "redz". Šī smadzeņu īpatnība ir daudz pētīta. Pētījumos iegūtie rezultāti ir viens no iemesliem kādēļ daudzkārt policijai nākas atteikties no aculiecinieku liecībām. Otrs blakus efekts cenšas atbildēt uz "Ko es varēšu redzēt?" stila jautājumiem. Atbilde ir - tas ir atkarīgs no jūsu pieredzes.
Tiktāl esmu apskatījis tādu spožu objektu novērošanu kā Mēness un Jupiters. Pieredze jums arī palīdz pēc kāda laika, novērojot Saturnu, pēkšņi pirmo reizi ieraudzīt Kassīni spraugu gredzenos vai arī detaļas uz paša planētas diska (piemēram, mākoņu joslas).
Ir arī cita veida objekti, kurus iespējams novērot. Šie objekti tiek dēvēti par kosmosa dzīļu objektiem (Deep Sky Objects - DSO). Augstāk minētais efekts ir labi pielietojams arī DSO novērojumos, bet šeit ir jāiegulda mazliet vairāk darba.
Cilvēka acī ir atrodami divu veidu gaismas detektori. Viens no tiem uztver krāsas dienas laikā, otrs uztver blāvus objektus nakts laikā. Patiesībā abi šie detektori strādā visu laiku, mainās tikai attiecība kādā smadzenes šos detektorus kombinē. Nūjiņas acs tīklenē ir ļoti jutīgas pret gaismu, lai gan dienas gaismā dominē tieši vālītes. Cilvēku smadzenes ir pieradušas pamatā izmantot vālītes. Lai nūjiņas sāktu uztvert vāju gaismu, smadzenēm vispirms ir jāizdala speciāla viela, kas aktivizē nūjiņu darbību. Kad jūs naktī ejat skatīties ārā, jūsu smadzenes lēnām parslēdzas no vālīšu izmantošanas uz nūjiņām. Šis process aizņem laiku. Šo nūjiņu redzi mēdz saukt par nakts redzi. Pirmajā reizā, kad iziesiet naktī ārā ar teleskopu, šis pārslēgšanās process aizņems diezgan daudz laika. Smadzenes nav pieradušas pie tādiem apstākļiem, tādēļ uztver tos kā pārejošus, jo pieņem, ka tūlīt jau atkal acis būs gaismā. Līdz ar to paiet ilgs laiks, līdz var pilnvērtīgi izmantot nūjiņas acs tīklenē.
Ja jūs paliekat ārā līdz tam brīdim, kad jūs tumsā varat diezgan labi visu saskatīt, nākošajā reizē smadzenes šo pieredzi atcerēsies un pārslēgšanās uz nakts redzi notiks mazliet ātrāk. Sākotnēji atšķirību varbūt nevarēs tik viegli pamanīt, bet ar laiku nakts redze ieslēgsies pamanāmi ātrāk.
Ikdienā smadzenes nav pieradušas ražot augstāk minēto vielu nūjiņu aktivizēšanai. Arvien vairāk veicot novērojumus naktī, smadzenes pielāgojas šiem apstākļiem, sākot izdalīt vairāk (un ātrāk) šīs vielas. Tas nozīmē tikai vienu - jūsu naks redze laika gaitā paliek arvien jutīgāka un asāka. Pie tam, jūs sākat pierast pie tumsas daudz ātrāk. Tas nozīmē, ka jūs sāksiet redzēt arvien blāvākus objektus. Jūs varēsiet tos ieraudzīt daudz ātrāk nekā sākumā un pie tam jūs tajos pašos objektos saskatīsiet daudz vairāk detaļu nekā sākumā.
Labākais ir tas, ka, lai redzētu visas detaļas visos objektos nav obligāti nepieciešams katru reizi, kad esat ārā un veicat novērojumus, visus objektus "iekalt no galvas". Pateicoties cilvēka smadzeņu efektivitātei, saglabājot informāciju, pietiek novērot līdzīgus objektus, piemēram, galaktikas vai lodveida kopas, lai būtu vieglāk atpazīt un redzēt detaļas citos tās grupas objektos. Skatoties uz kādu objektu, smadzenes cenšas salīdzināt redzamo objektu ar tādu pašu vai līdzīgu objektu, kas jau ir zināms. Līdz ar to vienīgais papildus darbs, kas smadzenēm jāpaveic, ir apstrādāt redzētās atšķirības attēlos. Tādejādi novērojot, piemēram, lodveida kopas, jūs ar laiku izšķirsiet katras kopas tekstūru un saskatīsiet pat niecīgākās atšķirības starp atsevišķām kopām. Tas pats būs arī ar galaktikām, miglājiem un citiem DSO.
Tagad, kad jūs ziniet, ka, veicot novērojumus, jūs patiesībā trenējat savas smadzenes, kā vislabāk šo atziņu pielietot praksē? Pirmkārt, jūs trenējat smadzenes! Smadzenēm ir nepieciešams pastāvīgs treniņš, lai tās nezaudētu savas spējas un iegūtu jaunas. Pirmais, ko būtu nepieciešams darīt, ir palielināt novērošanas sesiju skaitu. Ja jūs novērojat tikai reizi mēnesī, tad paies ilgs laiks līdz nakts redzamība kļūs labāka. Tā kā tās ir smadzenes ko jūs trenējat, retākiem apstākļiem būs daudz mazāka prioritāte salīdzinājumā ar citiem, kurus jūsu ķermenis izjūt katru dienu. Ja jūs iesiet skatīties ārā katru nakti, tad procentuāli pavadītais laiks novērojot pamatīgi pieaugs, un smadzenes šiem apstākļiem piešķirs daudz augstāku prioritāti un pielāgosies ievērojami ātrāk. Līdzko smadzenes ir kaut ko iemācījušās, tās to paturēs atmiņā. Tādēļ, ja jūs pavadat katru nakti, uzlabojot savas novērošanas spējas (redzi), pēc kāda laika jums vairs nebūs nepieciešams novērot tik daudz, lai uzturētu uzkrātās iemaņas. Ja jūs uz laiku pātrauksiet novērot pavisam, smadzenes atkal pārkārtos aktivitāšu prioritātes un nakts redzi nobīdīs uz daudz zemāku prioritātes pakāpienu. Tad, kad jūs atkal atsāksiet novērot (kaut vai pēc vairākiem gadiem), smadzenēm jau būs reģistrēti šādi apstākļi un tās atsaukts atpakaļ iegūtās iemaņas. Aklimatizācija būs daudz ātrāka nekā tad, kad redze tika trenēta astronomiskiem novērojumiem pirmo reizi.
Viss garais stāsts ir paredzēts, lai jūs labāk saprastu, kas tika pateikts sākumā. Lai redzētu vairāk, izmantojiet katru iespēju, lai skatītos. Labākais jebkura teleskopa piederums, kādu vien var dabūt, ir pieredzējušas acis! Tā ir pirmā un svarīgākā lieta, lai jūs pilnībā varētu izmantot sava teleskopa iespējas. Arī apmākušās naktīs jūs varat atrast tumšas vietas, kur trenēt nakts redzi. Pamēģiniet vienkārši vakarā neieslēgt gaismas mājā un aizvilkt aizkarus, tas ļoti palīdzēs trenēt jūsu nakts redzi. Nakts redze ir laba ne tikai DSO novērošanai, bet arī palīdzēs jums naktī nepaklupt aiz jūsu pašu teleskopa statīva. Iemesls, kādēļ tapa tik garš raksts, arī ir saistīts ar smadzeņu treniņu. Jo vairāk jūs kādu informācijas gabalu pasniegsiet savām smadzenēm, jo vairāk smadzenes to ņems vērā. Lai kaut ko ierakstītu zemapziņas līmenī, to ir nepieciešams daudzreiz atkārtot visdažādākajos veidos. Šis raksts nav domāts tikai lai jūs informētu, bet lai jūsu smadzenes tam visam arī noticētu un rīkotos, balstoties uz to.
Ja esat jaunpienācējs amatieru astronomu pulkā, laiks, ko pavadīsiet ārā novērojot, jums palīzēs redzēt daudz vairāk, nekā, ja to laiku pavadīsiet, meklējot nākošo teleskopu, ko pirkt.
Wayne R. Crauder (demorcan at gmail dot com, ļoti vēlams rakstīt angļu valodā :) )
Tulkoja: Valdis Andersons
Komentāri
