Spitzers novēro planētu sadursmi
Publicēts: 11.08.2009
NASA Spitzera infrasarkano staru teleskopam ir izdevies novērot divu planētu sadursmi. Kosmiskās katastrofas rezultātā mazākais no objektiem tika pilnībā iznīcināts.
Astronomi uzskata, ka sadursme ir notikusi salīdzinoši nesen - pēdējo dažu tūkstošu gadu laikā. Viens no sadursmes objektiem ir bijis tik liels kā Mēness, bet otrs - aptuveni Merkura izmēros. Spitzera infrasarkano staru uztvērēji reģistrēja iztvaicētu iežu un atkārtoti sastingušas lavas klātbūtni.
"Sadursmei bija jābūt grandiozai un ātrumiem milzīgiem, lai izkausētu un iztvaicētu cietos iežus," pastāstīja Kereijs Lisse no Džona Hopkinsa universitātes Praktiskās fizikas laboratorijas. "Tas ir ļoti rets un īslaicīgs notikums, būtisks planētu un to pavadoņu veidošanās laikā. Mums ir ārkārtīgi paveicies tādu ieraudzīt īsi pēc pašas sadursmes." Relatīvais abu objektu ātrums attiecībā vienam pret otru sadursmes brīdī varēja būt vismaz 10 km/s.
Lisse uzskata, ka šī sadursme ir līdzīga tai, kas pirms aptuveni 4 miljardiem gadu izveidoja Mēnesi, kad Marsa izmēra objekts ietriecās Zemē.
"Sadursme, kuras rezultātā izveidojās Mēness, bija grandioza. Zemes virskārta tika izkausēta," pastāstīja pētījuma līdzautors Džefs Braidens no NASA JPL. "Atlūzas visticamāk izveidoja disku ap Zemi, kas ar laiku salipa kopā, izveidojot Mēnesi. Aptuveni tāda izmēra sadursmi mēs novērojām ar Spitzera teleskopu. Mēs nezinam vai izveidosies pavadonis vai nē, bet redzam, ka lielākā objekta virsma bija izkususi."
Saules sistēmas vēsture ir bagāta ar šādām sadursmēm. Merkura ārējā garoza ir nosista šādu sadursmju rezultātā, Urāna ass sagāzta un Venēra iegriezta pretējā virzienā. Šādi nežēlīgi notikumi ir daļa no planētu veidošanās procesa. Cietās, Zemei līdzīgās planētas veidojas, savstarpēji saduroties, salīpot kopā, apvienojot kodolus un pazaudējot daļu no virsmas. Lai arī sadursmes ir kļuvušas krietni vien retākas, pilnībā izzudušas tās nav. Pavisam nesen salīdzinoši mazs objekts sadūrās ar Saules sistēmas milzi Jupiteru.
Lisse novēroja zvaigzni HD 172555, kas atrodas aptuveni 100 gaismas gadu attālumā un ir aptuveni 12 miljonus gadus veca. Spitzera teleskopa spektrogrāfa iegūtie dati bija pārsteidzoši. "Agrāk es neko tādu nebiju redzējis," teica Lisse. "Spektrs bija ļoti neparasts."
Rūpīgi izanalizējot datus, zinātnieki atklāja ļoti daudz amorfa silīcija jeb dabīgi izkusuša stikla. Uz Zemes šis minerāls šādā formā sastopams tektītos un obsidiānā. Obsidiāns ir melns vulkānisks stikls, savukārt tektīti ir lavas gabali, kas veidojušies meteorītu triecienu rezultātā. Papildus šim neparastajam minerālam, tika konstatēts liels daudzums silīcija monoksīda, kas rodas iztvaikojot cietajiem iežiem.
NASA JPL
Komentāri
