Freds un Matrjoška II
Publicēts: 4.06.2009
1972. gadā Apollo astronautiem par mata tiesu izdevās izglābties no katastrofas. 2. augustā uz Saules parādījās milzīgs plankums, no kura ilgāk par nedēļu Saule visumā izverda matēriju. Tā bija tīra veiksme, ka astronautiem izdevās izbēgt no šīs plūsmas. Saules izvirdumi notika starplaikā starp Apollo 16 un 17 lidojumiem. Kas gan būtu noticis, ja astronautus Saules vējš būtu skāris, kad tie atradās uz Mēness virsmas?
Tagad, kad NASA un partneri vēlas atgriezties uz Mēness, lai uzceltu tur pastāvīgu bāzi, un gatavoties tālākiem lidojumiem uz Marsu un citiem Saules sistēmas nostūriem, šī informācija ir ļoti nepieciešama. Šo misiju laikā astronauti mēnešiem vai pat gadiem ilgi atradīsies ārpus aizsargājošā Zemes magnētiskā lauka, tādēļ jābūt gataviem, ka kosmosa pētnieki saskarsies ar nevienu vien kosmisko vētru.
Sadarboties ar Sauli šajos pētījumos ir praktiski neiespējami. Neprognozējamāku partneri grūti iedomāties. Tādēļ NASA zinātniekiem nekas cits neatliek, kā vien pašiem radīt Saules vētru. Izmēģinājumos piedalīsies mums jau pazīstamie astronauti Freds un Matrjoška.
Brūkheivenas nacionālās laboratorijas zinātnieki ievietos Matrjošku protonu starā, kas atveidos tos apstākļus, ar kādiem astronauti varēja saskarties 1972. gadā.
"Mēs vēlamies zināt, cik tuvu būtu bīstamais akūtais starojuma līmenis," pastāstīja Frensis Kucinota.
Akūts apstarojums ir īss, bet ļoti intensīvs. Radiācija iedarbojas uz cilvēku relatīvi īsu laiku - dažas minūtes vai stundas. Tā notiek Saules uzliesmojuma laikā. Šis apstarojuma veids atšķiras no hroniskā starojuma, kuru astronauti saņem atrodoties kosmosā. Kosmiskie stari iedarbojas uz astronautiem nedēļām un mēnešiem ilgi, bet ar daudz mazāku intensitāti. Hroniska starojuma gadījumā organismam ir laiks, lai tas tiktu galā ar radītajiem bojājumiem. Akūta apstarojuma gadījumā bojājumi ir pārāk apjomīgi un dziļi, tādēļ organisms nespēj ar tiem cīnīties.
"Biloģiskie organismi ir ļoti jutīgi pret laiku kādā saņemta radiācijas deva," Kucinota paskaidroja. "Deva, kas pārciesta īsā laika periodā ir divas līdz trīs reizes kaitīgāka nekā tāda pati deva, kas saņemta vairāku dienu laikā."
Pirmajā mirklī šķiet, ka 1972. gada Saules vētras atbilst akūtam apstarojumam. Patiesībā šie Saules uzliesmojumi radīja radiācijas vētru, kas bija ilgāka un mazāk spēcīga nekā parasti. Apstarojums nebūtu īsti nedz hronisks, nedz akūts, bet gan kaut kur pa vidu.
Matrjoška palīdzēs zinātniekiem izprast, cik gan daudz radiācijas būtu saņēmuši astronauti un cik lielus bojājumus tā radītu organismam. Manekena ķermenī šoreiz ir iemontēti ne tikai simtiem uztvērēju, bet arī asiņu paraugi dažādās ķermeņa vietās.
"Mēs ievietojām nelielus asins paraugus kuņģa apvidū un dažās vietās, kur atrodas kaulu smadzenes," pastāstīja Kucinota. Daži no paraugiem atrodas dziļi manekena "audos", daži - ļoti tuvu "ādai". "Viens no jautājumiem, uz kuriem mēs centīsimies rast atbildi, ir vai mazāk aizsargātākās kaulu smadzenes tiek spēcīgāk bojātas, radot lielāku risku leikēmijas un citu ļaundabīgo audzēju attīstībai."
Asins šūnu izmantošana ļaus zinātniekiem izpētīt, cik būtiskus DNS bojājumus rada šāda veida radiācija. Ātri lidojošie protoni ietriecas DNS molekulā un sarauj to gabalos. Šūna spēj tikt galā ar šādiem bojājumiem, ja vien nav radušies vairākkārtīgi pārrāvumi ļoti īsā laika periodā. Labākajā gadījumā šūna pašiznīcinās, sliktākajā - "satrakojas".
Matrjoškas "iegremdēšana" protonu plūsmā notiks NASA kosmiskās radiācijas izpētes laboratorijā Brūkheivenā. Atšķirībā no īstiem cilvēkiem, manekens spēj izturēt ļoti daudzas Saules vētras. Neliela asins pārliešana un Matrjoška atkal ir gatava pakļaut sevi jaunam uzliesmojumam.
Gaidīsim rezultātus!
NASA
Komentāri
