- Sākums -
- Tehnoloģijas -
- Sakari
TDRS - Zemei tuvās orbītas sakaru mugurkauls
Publicēts: 6.04.2013
1983. gada 4. aprīlī pirmo reizi kosmosā devās vairākkārt izmantojamais kosmosa kuģis Challenger, kravas nodalījumā vedot satelītu, kas aizsāka jaunu ēru Zemei tuvās orbītas sakaru jomā. Sestās vairākkārt izmantojamo kosmosa kuģu misijas primārais uzdevums bija nogādāt orbītā pirmo Atsekošanas un datu pārraides satelītu TDRS-A.
Nākamajā dienā astronauti izcēla TDRS-A no kravas nodalījuma un palaida kosmosā. Lai sasniegtu ģeostacionāro orbītu, 39 reizes tika darbināti dzinēji. Turpmāko savu darba mūžu satelīts pavadīja aptuveni 35 000 kilometru attālumā no Zemes ekvatora. Kad pārbaudes un kalibrēšana bija veiksmīgi pabeigta, satelīts tika nodēvēts par TDRS-1. Jaunā kosmisko aparātu un Zemes sakaru ēra bija sākusies.
"Pirmā TDRS satelīta starts pirms 30 gadiem aizsāka jaunu ēru satelītu komunikācijās," pastāstīja Džefs Volosins no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. "Šis revolucionārais un unikālais tīkls ļauj astronautiem un automātiskajām misijām nosūtīt iegūtos datus uz Zemi."
Mercury, Gemini un Apollo lidojumu laikā NASA izmantoja virszemes stacijas sakaru nodrošināšanai. Labākajā gadījumā šis tīkls nosedza 15% no kosmiskā aparāta orbītas.
TDRS projekts tika uzsākts 1973. gadā. Tā mērķis bija izstrādāt sistēmu, kura būtu mazāk atkarīga no virszemes stacijām, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktus sakarus. Tika plānots, ka sistēma sastāvēs no satelītiem ģeostacionārajā orbītā un divām virszemes stacijām, kas spēs nodrošināt nepārtrauktus sakarus ar kosmiskajiem aparātiem Zemei tuvajā orbītā, tai skaitā ar jauno vairākkārt izmantojamo kosmosa kuģu floti. Tīkls varētu nodrošināt sakarus ar 26 lietotājiem vienlaicīgi.
Sakaru tīkla uzdevums bija datu pārraide starp kosmisko aparātu un virszemes staciju. TDRS tīkls palīdzētu palielināt pārraidāmo datu apjomu, kā arī samazinātu virszemes tīkla uzturēšanas izmaksas, jo nebūtu nepieciešamas tik daudz stacijas.
TDRS-A starta brīdī bija vismodernākais un lielākais sakaru pavadonis, kurš svēra vairāk nekā 2 tonnas.
"Kad TDRS-1 uzsāka darbu, tas nodrošināja tādu datu apjoma pārraidi no astotās vairākkārt izmantojamo kosmosa kuģu misijas, kāda kopsummā nebija iespējama iepriekšējo septiņu misiju laikā," piebilda Volosins. "Tīkla jauda turpināja palielināties līdz tas spēja nodrošināt nepārtrauktus sakarus ar jebkuru satelītu Zemei tuvajā orbītā."
TDRS tīkls tika pabeigts 1989. gadā, kad orbītā tika novietots TDRS-4. Kopumā tika uzbūvēti 11 satelīti, no kuriem savus pienākumus sekmīgi veica visi, izņemot TDRS-B, kurš uzsprāga kopā ar vairākkārt izmantojamo kosmosa kuģi Challenger.
Laika posmā no 2000. līdz 2002. gadam NASA palaida H, I un J satelītus, izveidojot otrās paaudzes TDRS tīklu, kura virszemes stacijas atrodas Ņūmeksikas štatā ASV un Guamā.
TDRS-1 darbības laikā tīklu izmantoja tādi lietotāji kā Landsat-4, Spacelab, Hubble, COBE, Gamma staru observatorija (GRO) un Augšējās atmosfēras izpētes satelīts (UARS). TDRS-1, kura plānotais darbības laiks bija 10 gadi, savu misiju noslēdza tikai 2010. gadā. Patlaban ģeostacionārajā orbītā atrodas septiņi satelīti.
Šobrīd tiek izstrādāts trešās paaudzes TDRS satelītu tīkls. TDRS-K startēja 2013. gada 30. janvārī, TDRS-L starts plānots 2014. gadā, bet TDRS-M varētu orbītu sasniegt 2015. gada decembrī.
NASA
Komentāri
Tretjakoff tieši 6.04.2013 domāja šādi:
800 Mbit/s, tā neko, ņemot vērā attālumus.