Darbiņš kosmiskās izlūkošanas satelītiem
Publicēts: 23.01.2009
Par satelītu pārtveršanu ir gana daudz runāts. Tā arī ir reāla lieta. Tiesa, visa pieredze ir daži satelīti zemajās orbītās, kas ir pārtverti izmantojot Space Shuttle. Augstākais satelīts, kas jebkad ir pārtverts, ir Hubble kosmiskais teleskops 560 km augstumā.
Nu militāristu sapņi sāk piepildīties. Slepenā operācijā ASV Aizsardzības departaments pirmo reizi mēģinās tuvoties savam pašu mirušam satelītam ģeostacionārajā orbītā (36 600 km). Šim darbiņam nolūkoti divi ar sensoriem bagātīgi apkarināti satelīti, kas jau trīs gadus atrodas ģeostacionārajā orbītā.
Kļūmīgais satelīts tiek vērtēts $400 miljonu vērtībā un tā uzdevums būtu brīdināt par raķešu palaišanu. Tas tika pazaudēts 2008.gadā, drīz pēc tam, kad 2007.gada novembrī sekmīgi tika nogādāts ģeostacionārā orbītā ar pirmo Delta IV Heavy misiju.
Demonstrējot šādas pietuvošanās un tuvas izpētes iespējas, ir pašsaprotami, ka ASV gaisa spēki ir spējīgi tuvoties, pētīt, traucēt vai citādi ietekmēt ne tikai savus satelītus. Ķīnai un Krievijai ir pamats uztraukties. Lai arī plānotās operācijas mēķis ir iegūt informāciju par pašu mirušo satelītu, šāda iespēja, tuvplānā aplūkot svešus satelītus, ir Pentagona sapnis kopš kosmosa ēras pirmajām dienām.
Satelīti, kas tiek izmantoti operācijā, ir speciāli šadiem mērķiem paredzēti un nogādāti ģeostacionārā jau 2006.gadā. Tiesa, nav pieejama nekāda informācija, vai tie jau ir tikuši izmantoti iepriekš. Publiski pieejamā informācija apgalvo, ka satelīti bija paredzēti šādas iespējas demonstrēšanai un tiem ģeostacionārā bija paredzēts pētīt vienam otru.
Abi satelīti ir mazi un sver vien pāris simtu kilogramu. Tie ir daudz mazāki par vairumu modernu ģeostacionārā karināmu satelītu. Ģeostacionārs atrodas pietiekami tālu, lai tik mazus objektus nevarētu ne saskatīt optiski, ne uztvert ar radariem. Tas viennozīmīgi rada bažas citu satelītu īpašniekiem. Protams, neomulīgi. Iedomājoties, ka kāds cits var nepamanīts tuvumā aplūkot tavu visslepenāko tehnoloģiju. Katrā ziņā, ir gaidāms, ka esam iegājuši jaunā kosmosa apgūšanas posmā. Ja reiz ASV apguva šo prasmi, Ķīna un Krievija nevarēs atļuties to ignorēt un attīstīs līdzīgus projektus.
Lielā izlūkošanas satelīta kļūme tagad ļaus reālā darbībā novērtēt mazo izpētes satelītu iespējas. Satelīta fotografēšana no tuva attāluma varētu dot kādu mājienu par mikrometeorīta trāpījumu vai kādu saliektu antenu. Radio novērojumi varētu liecināt par bojātu elektroniku. Arī pašu satelītu izmantošana dos ievērojamu pieredzi.
Patreiz spokainais satelīts pārvietojas pa ģeostacionāra loku 69 jūdzes (1°) nedēļā austrumu virzienā. ASV gaisa spēki kontaktējas ar citu satelītu operatoriem, lai tie laikus atvirza savus satelītus no ”lūžņu kaudzes” trajektorijas. Ja tas saskrietos ar kādu Krievu, Ķīniešu vai pat Eiropas satelītu, noteikti sekotu starptautisks skandāls.
Operācijas status nav zināms. Tā ilgst jau kādu laiku, jo sākotnēji abi izpētes satelīti atradās tālu no izpētes objekta, planētas pretējā pusē. Salīdzinoši nesen tie ieradās pie mirušā 10 metrus garā monstra.
Parasti, ģeostacionāros satelītus, kas ir novecojuši vai izsmēluši savus resursus novirza uz nedaudz augstāku ”kapsētas” orbītu, lai tie netraucētu citiem strādājošiem satelītiem. Taču ar minēto izlūkošanas satelītu sakaru nav un pārvietot to nevar, vismaz pagaidām. Savā patreizējā orbītā tas var atrasties vēl tūkstošiem gadu. Arī mazajiem izpētes satelītiem esot atlicis maz degvielas un iespējams, pēc šīs misijas, tie tiks novirzīti uz ”kapsētu”.
Jebkurā gadījumā, ģeostacionāro pavadoņu tuvai izpētei ASV militārajā kosmosa programmā ir augsta prioritāte. Nav izslēgts, ka Pentagons varētu pasūtīt veselu floti šādu izpētes pavadoņu.
Rakstu sagatavoja Ints
Komentāri
