Tritona vasara
Publicēts: 13.04.2010
Jaunākie Neptūna pavadoņa Tritona atmosfēras pētījumi infrasarkano staru spektrā liecina, ka tā dienvidu puslodē vasara ir pilnā plaukumā. Pētījumos tika izmantots ESO Ļoti lielais teleskops (VLT). Atmosfērā tika atklāts oglekļa monoksīds un apstiprināta metāna klātbūtne.
"Mums izdevās atklāt reālus pierādījumus, ka Saules ietekme stiepjas pat līdz tālajam Tritonam. Uz šī ledainā pavadoņa, tāpat kā uz Zemes, ir gadalaiki, bet tie mainās daudz lēnāk," stastīja Emanuēls Lelohs.
Uz Tritona vidējā virsmas temperatūra ir stindzinošie -235oC. Dienvidu puslodē šobrīd ir vasara, bet ziemeļu - ziema. Vasaras laikā dienvidu puslode uzsilst un plānais, sasalušā slāpekļa, metāna un oglekļa monoksīda slānis sublimējas gāzveida stāvoklī. Atmosfēra vasaras laikā sabiezē. Neptūna viena orbīta ap Sauli ilgst 165 Zemes gadus. Viens gadalaiks uz Tritona ilgst nedaudz vairāk par 40 gadiem. Vasara dienvidu puslodē iesākās 2000. gadā.
Pamatojoties uz gāzu koncentrācijas mērījumiem, Lēloha grupa secināja, ka Tritona atmosfēras spiediens ir būtiski palielinājies, ja salīdzina ar 1989. gadā Voyager 2 veiktajiem mērījumiem. Tad uz Tritona dienvidu puslodē bija pavasaris. Šobrīd atmosfēras spiedziens uz Tritona ir no 40 līdz 65 mikrobāriem, kas ir aptuveni 20 000 reizes mazāks nekā uz Zemes jūras līmenī.
Līdz šim bija zināms, ka oglekļa monoksīds atrodas uz pavadoņa virsmas. Lēloha komandai izdevās šo vielu konstatēt augšējos atmosfēras slāņos, kur tā koncentrācija ir ievērojami lielāka nekā zemākajos slāņos. Tieši šī oglekļa monoksīda ledus "plēvīte" apgādā atmosfēru ar oglekļa monoksīdu. Lielākā atmosfēras daļa sastāv no slāpekļa. Metāns, kuru atklāja Voyager 2, ir ne mazāk svarīga Tritona atmosfēras sastāvdaļa.
"Šobrīd, kad mēs atklājām oglekļa monoksīdu un atkārtoti izmērījām metāna daudzumu, Tritona klimata un atmosfēras modeļi tiek pārskatīti," teica pētījuma līdzautore Katrīna de Berga.
No 13 zināmajiem Neptūna pavadoņiem Tritons ir vislielākais. Tā diametrs ir 2700 kilometri. Tas ir septītais lielākais pavadonis Saules sistēmā. Tritonu atklāja 1846. gadā. Astronomiem šis objekts šķiet interesants, jo tur ir novērota ģeoloģiskā aktivitāte, ir dažāda veida ledus uz virsmas - slāpekļa, ūdens un oglekļa dioksīda, kā arī pavadonim ir raksturīga retrogrāda kustība.
Tritons atrodas aptuveni 30 reizes tālāk no Saules nekā Zeme. Tā novērojumi nav viegls darbs. 1980tajos gados astronomi sprieda, ka tā atmosfēra varētu būt tikpat bieza kā uz Marsa (7 milibāri). Kad 1989. gadā Tritonu izpētīja Voyager 2, tika noskaidrots, ka atmosfēras spiediens uz Tritona ir 14 mikrobāri. Kopš tā laika notika novērojumi ar teleskopiem no Zemes. Pētot zvaigžņu aizklāšanos ar Tritonu, tika konstatēts, ka kopš 1990tajiem gadiem atmosfēras spiediens uz Tritona pieaug.
Tritona novērojumi tika veikti ar CRIRES spektrogrāfu, kas uzmontēts uz VLT teleskopa. Ar šo pašu instrumentu tika veikti arī mazās planētas Plutona novērojumi, kura atmosfērā arī tika konstatēts oglekļa monoksīds.
ESO
