Saules sistēmas nomalē atklāta jauna planēta
Publicēts: 27.03.2014
Skotam Šepardam (Kārnegī Institūts) un Čedvikam Trujillo (Gemini Observatorija) ir izdevies atklāt jaunu mazo planētu (2012 VP113). Tā varētu būt viena no tūkstošiem objektu, kas veido tā dēvēto iekšējo Oorta mākoni. Zinātnieku pētījuma rezulāti norāda arī uz iespējamu planētu, kas varētu būt aptuveni 10 reizes lielāka par Zemi. Tā varētu ietekmēt jaunatklātās mazās planētas un citu Oorta mākoņa objektu orbītas.
Saules sistēmu var sadalīt trijās daļās. Vistuvāk Saulei atrodas Zemei līdzīgās cietās planētas. Otrā daļa ir milzu planētas, bet trešā ir Koipera josla, kas atrodas aiz Neptūna orbītas. Līdz šim aiz šīs teorētiskās Saules sistēmas robežas bija zināms tikai viens objekts - mazā planēta Sedna. Jaunatklātās 2012 VP113 orbītas tuvākais punkts atrodas vēl tālāk no Saules nekā Sednas perihēlijs.
"Tas ir neparasts rezultāts, kas liek pārvērtēt mūsu izpratni par Saules sistēmu," teica Linda Elkinsa-Tentone.
Sednu, kas atradās aiz Koipera joslas ārējās malas, atklāja 2003. gadā. Tobrīd nebija skaidrs, vai Sedna ir unikāls objekts, vai arī viens no daudziem, kas mājo tā dēvētajā Oorta mākonī. Savulaik arī Plutons tika uzskatīts par unikālu planētu, tomēr mūsdienās ir zināms, ka tam līdzīgi objekti Koipera joslā ir ne viens vien. 2012 VP113 atklājums apstiprina, ka Sedna nav vienīgais objekts aiz Koipera joslas.
2012 VP113 perihēlijs atrodas 80 astronomisko vienību (AV) attālumā. Zeme, tai līdzīgās cietās planētas un asteroīdu josla atrodas no 0,39 līdz 4,2 AV attālumā no Saules, milzu planētas - no 5 līdz 30 AV, bet Koipera josla plešas no 30 līdz 50 AV. Šajā attālumā ar izteiktu robežu beidzas Koipera josla. Sednas orbītas tuvākais punkts atrodas 76 AV attālumā.
"Iekšējā Oorta mākoņu objektu meklēšana ir jāturpina, jo tie mums var sniegt informāciju par Saules sistēmas veidošanos un attīstību," teica Šepards.
Šepards un Trujillo izmantoja Tumšās enerģijas kameru (DECam), ar kuru aprīkots NOAO 4 metru teleskops. DECam ir ļoti plašs redzeslauks, kas ļauj salīdzinoši lielos apgabalos meklēt blāvus objektus. 6,5 metrus lielais Magellan teleskops tika izmantots, lai noteiktu 2012 VP113 orbītu un analizētu mazās planētas virsmas īpašības.
Abi zinātnieki izskaitļoja, ka iekšējā Oorta mākonī varētu būt aptuveni 900 objekti, kuru orbītas līdzinās Sednas un 2012 VP113 orbītām un kuru diametrs pārsniedz 1000 kilometrus.
"Daži no iekšējā Oorta mākoņa objektiem varētu būt tik lieli kā Marss vai pat Zeme. Tie atrodas tik tālu, ka pat vislielākie būtu pārāk blāvi, lai tos pamanītu ar mūsdienās pieejamo tehnoloģiju," piebilda Šepards.
Gan Sedna, gan 2012 VP113 tika atklāti laikā, kad abas mazās planētas atradās tuvu perihēlijam. Tālāk no Saules tās nebūtu iespējams pamanīt. Patiesībā, Sednas, 2012 VP113 un dažu citu Koipera joslas malā esošo objektu līdzīgās orbītas, liek domāt, ka tos kontrolē kāds līdz šim nezināms masīvs objekts. Šepards un Trujillo uzskata, ka šādu efektu varētu radīt par Zemi lielāks objekts simtiem AV attālumā.
Šobrīd pastāv trīs teorijas par iekšējā Oorta mākoņa izcelsmi. Atklājot arvien vairāk objektu, varēs noteikt, kura no teorijām ir visatbilstošākā. Vienā no teorijām planēta no milzu planētu reģiona tika izsviesta Saules sistēmas nomalē, kur tā ir savākusi objektus no Koipera joslas un izveidojusi iekšējo Oorta mākoni. Iespējams, ka šī planēta nav izmesta no Saules sistēmas pilnībā un joprojām atrodas kaut kur tālu nomalē.
Otrās teorijas gadījumā Saules sistēma mijiedarbojās ar garām lidojošu zvaigzni, kā rezultātā izveidojās iekšējais Oorta mākonis. Trešā teorija vēsta, ka iekšējais Oorta mākonis veidojies laikā, kad Saule atradās zvaigžņu kopā, kur tā piedzima netālu no citām zvaigznēm, kuru ārējās planētas un atlūzas nonāca Saules ietekmes zonā un izveidoja Oorta mākoni.
Ārējais Oorta mākonis atrodas vēl tālāk. Tas sākas aptuveni 1500 AV attālumā. Šajā reģionā objektus ietekmē tuvāk esošo zvaigžņu gravitācija, būtiski izmainot objektu orbītas. Daudzas no komētām nāk tieši no šīs Oorta mākoņa daļas. Savukārt iekšējā Oorta mākoņa objektu orbītas tuvējās zvaigznes praktiski neietekmē, tādēļ var teikt, ka to orbītas ir stabilākas un tuvākas sākotnējiem apstākļiem, kādi pastāvēja Saules sistēmas veidošanās pirmsākumos.
Carnegie Institution
Komentāri
