Ūdens uz Marsa
Publicēts: 18.02.2009
Marss ilgu laiku tika uzskatīts par mirušu un tuksnešainu planētu, bet pēdējā laika atklājumi - metāns, tīrs ūdens ledus un citi - liek pārvērtēt mūsu zināšanas par sarkano kaimiņu. Jaunākais Phoenix komandas paziņojums par ūdeni uz Marsa liecina, ka Marss mūs nebeidz pārsteigt.
Lai arī Phoenix laboratorija sen jau vairs nedarbojas, zinātnieki turpina pētīt iegūtos datus. Iespējams, ka tieši šai statiskajai laboratorijai ir izdevies nofotografēt šķidru ūdeni uz Marsa. Tie ir niecīgi pilieni, kas nosēšanās procesā uzspricējās uz vienas no moduļa kājām.
Pretrunīgais novērojums ir izskaidrojams ar perhlorātu klātbūtni. Šie sāļi darbojas kā antifrīzs, kas spēj saglabāt ūdeni šķidrā stāvoklī pat temperatūrās zem 0oC. Tas nozīmē, ka Marsa augsnē, zem virskārtas, varētu būt šķidrs ūdens. Zinātnieki gan atzīst, ka tas būtu pārāk sāļš, lai tajā attīstītos mums pazīstamas dzīvības formas.
Dažas dienas pēc nosēšanās Phoenix komanda saņēma attēlus no laboratorijas, kurās bija redzama Phoenix kāja un dīvaini traipi uz tās. Nākamo dažu nedēļu laikā traipi palielinājās. Kas gan tie bija?
Viena no iespējām ir, ka tie bija ūdens pilnieni, kuri palika lielāki, absorbējot ūdens tvaikus no atmosfēras. Pie šāda secinājuma nonācis Phoenix komandas zinātnieks Niltons Renno un vēl 21 pētnieki no visas pasaules.
Marsa virsmas objekti liecina, ka reiz tur ir bijis daudz ūdens. Patlaban pieejamie dati parāda, ka uz sarkanās planētas sen vairs nav pieejams šķidrs ūdens tādos daudzumos, bet atsevišķu objektu izmaiņas liecina, ka nevar izslēgt, ka uz planētas joprojām ir šķidra ūdens rezervuāri zem virskārtas, kuri reizēm izlaužas ārpusē.
Phoenix nosēšanās vietā tomēr ir par aukstu, lai tur ūdens eksistētu šķidrā veidā. Vidējā temperatūra tur nekad nepaceļas virs -20oC. Sāļš ūdens nesasalst pie 0oC. Perhlorātu sāļi, kas tika atklāti Phoenix apkārtnē, darbojas kā īpaši spēcīgs antifrīzs. Šādos apstākļos ūdens joprojām būtu šķidrs pat -70oC.
Ja perhlorāti ir sastopami visai augstā koncentrācijā, tad šķidra ūdens rezervuāri nebūtu nekāds pārsteigums. "Mani aprēķini liecina, ka šķidri sāls šķīdumi var atrasties zem virskārtas jebkurā vietā uz Marsa," teica Renno.
Iespējams, ka šos pikučus radīja ledus, kuru izkausēja Phoenix nolaišanās dzinēji. Laboratorijās uz Zemes tika modelēta situācija un konstatēts, ka dzinēji varēja izkausēt augšējo ledus virskārtu aptuveni milimetra biezumā, uzšļakstot izkusušo ūdeni uz moduļa kājas. Ja pilinos bija izšķīdis pietiekams daudzums perhlorāta, tie varēja palikt šķidrā stāvoklī pa dienu, bet naktī sasalt.
Kādēļ zinātnieki domā, ka šie traipi ir šķidrs ūdens? Pavisam vienkārši. Sāls ir ļoti higroskopisks, tas pievelk ūdeni. Sāļā šķidruma pilieni pievilka ūdeni no atmosfēras. Tas izskaidro faktu, ka plankumi palika lielāki. Pētnieku grupa aprēķināja, ka temperatūra un mitrums Phoenix nolaišanās vietā, pilnībā atbilst pilienu augšanas ātrumam.
Marks Bulloks no Dienvidrietumu izpētes insititūta Kolorādo štatā eksperimentēja ar sāļu ūdeni, simulējot Marsa apstākļus. Bulloks nebija iesaistījies Renno izpētes grupā. Renno iegūtie rezultāti viņu pārsteidza. "Es domāju, ka tas ir visai ticams skaidrojums eksotiskajiem pilieniem uz Phoenix kājas."
Maikls Hekts no NASA JPL, kas ir viens no Phoenix grupas zinātniekiem, nepiekrīt Renno teorijai. Viņš uzskata, ka tie visticamāk ir sarmas pleķi, kas radās ūdens tvaikam sasalstot uz Phoenix moduļa kājas. Renno iebilst, ka ledus visdrīzāk būtu sublimējies, jo to sildītu Phoenix korpusa izstarotais siltums. Kā bija redzams vairākās fotogrāfijās, ledus zem Phoenix laika gaitā tiešām iztvaikoja. Hekts gan uzskata, ka kāja varēja būt daudz aukstāka. Lai arī kājā nav temperatūras sensoru, Hekts uzskata, ka virsmu zem laboratorijas apspīdēja Saule, bet kāja tai pat laikā atradās ēnā. Ūdens tvaiks, kas sublimējās no virsmas zem Phoenix, varēja kondensēties ledus veidā uz tā kājas.
Phoenix, lai gan nebija aprakts zem biezas ledus kārtas decembra beigās, visticamāk pavasarī nepamodīsies, lai turpinātu darbu. Tādēļ šos traipus nebūs iespējams turpināt pētīt. Renno cer apstiprināt savu teoriju, veicot eksperimentus uz Zemes. Rezultāti varētu būt zināmi pēc vairākiem mēnešiem.
Perhlorātu klātbūtne rosina domāt, ka šķidra ūdens kabatas uz sarkanās planētas varētu būt sastopamas. Vai dzīvība tādās varētu pastāvēt? "Tas ir iespējams," piebilda Renno, atgādinot, ka uz Zemes dzīvo mikroorganismi, kas eksistē ļoti ekstrēmos apstākļos, lai gan jāsaka, ka Marsa sālsūdens būtu izaicinājums pat visekstrēmākajiem organismiem, kādus mēs zinām. Viens no veidiem kā aprakstīt sāls šķīdumu ir ūdens aktivitāte. Tīram ūdenim šis skaitlis ir 1. Visizturīgākais organisms uz Zemes spēj dzīvot šķīdumā, kura ūdens aktivitātes skaitlis ir 0,61. Ņemot vērā Marsa apstākļus, perhlorātu sāļu šķīduma ūdens aktivitāte ir 0,5.
"Ja jūs šādā šķīdumā ieliktu jebkuru uz Zemes dzīvojošu organismu, ūdens no tā šūnām tiktu izsūknēts ārā," piebilda projekta vadītājs Pīters Smits.
New Scientist
Komentāri
