Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Okeāns uz Marsa (1978/3)


Publicēts: 19.07.2013

Mūsdienās Marss ir sausa, smilšaina planēta, uz kuras ūdens nav satopams šķidrā formā. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Kalifornijas Tehnoloģiju institūta (Caltech) zinātnieki ir atklājuši pierādījumus izžuvušai deltai uz Marsa, kur senatnē okeānā ieplūdusi upe. Šis okeāns, ja tāds patiešām ir pastāvējis, pārklāja lielāko daļu Marsa ziemeļu puslodes, aizņemot aptuveni 1/3 daļu no planētas virsmas.

"Zinātnieki jau izsenis domā, ka Marsa ziemeļu puslodes zemienes ir izžuvuša okeāna pamatne, bet līdz šim nebija izdevies atrast norādes, kas liecinātu par labu šai hipotēzei," pastāstīja asistējošais ģeoloģijas profesors Maiks Lembs.

Kā pastāstīja pētījuma vadītājs Romāns Dibiase, jaunos atklājumus nevar uztvert kā pierādījumus okeāna eksistencei, bet tie ir līdz šim labākās norādes.

Lielākā daļa Marsa ziemeļu puslodes ir līdzena un atrodas zemāk nekā dienvidu puslode, atgādinot uz Zemes sastopamos okeānu baseinus. Robeža starp zemienēm un augstienēm varētu būt hipotētiskā okeāna krasta līnija.

Caltech komanda izmantoja Mars Reconnaissance Orbiter (MRO) augstas izšķirtspējas attēlus, lai pētītu 100 kvadrātkilometrus lielu apgabalu, kas atrodas tieši uz iedomātās krasta līnijas. Agrākajos attēlos bija redzams, ka šo apgabalu, kas ir daļa no Aeolis Dorsa, klāj invertēto kanālu tīkls. Aptuveni 1000 kilometru attālumā no šī reģiona atrodas Geila krāteris, kurā patlaban strādā visurgājējs Curiosity.

Invertētie kanāli veidojas, upēm pārvietojot rupju materiālu - lielus akmeņus un oļus. Laika gaitā šis materiāls nogulsnējas upju gultnē. Upēm izžūstot, smalkākais materiāls ir pakļauts erozijai, bet smagākie un rupjākie akmeņi paliek savās vietās. Šie pauguri tādejādi var tikt uzskatīti par agrāko upju fosīlijām un lieliski atklāj iespējamo kanālu tīklu.

Lūkojoties uz šo reģionu no augšas, redzams, ka kanāli sazarojas, veidojot plašu tīklu. Šādam izkārtojumam iespējami vairāki izskaidrojumi. Piemēram, kanāli varēja plūst lejup no augstienes vai kalniem un saplūst vienā upē, vai arī no kalniem plūstoša upe varēja sadalīties vairākos atzaros. Trešā iespēja ir tāda, ka šie kanāli patiesībā ir upes delta, kas izveidojusies, tai ietekot okeānā.

Lai noskaidrotu, kurš no šiem scenārijiem vislabāk atbilst konkrētajam gadījumam, zinātnieki pētīja MRO HiRISE kameras uzņemtos attēlus, kas tika fotografēti no dažādiem orbītas punktiem, lai izveidotu stereoattēlus. Līdz ar to varēja daudz precīzāk noteikt konkrētā apgabala topogrāfiju. Izmantoto HiRISE attēlu izšķirtspēja ir 25 centimetri uz pikseli, bet topogrāfiskā izšķirtspēja ir 1 metrs.

Izmantojot šos attēlus, zinātnieki analizēja invertēto kanālu nogulumiežu slāņus, lai rekonstruētu, kā šo seno upju un kanālu gultnēs izslāņojās nogulumi. Rūpīgas analīzes rezultātā izdevās noteikt slīpumu kanāliem, kāds tas bija laikā, kad pa tiem vēl plūda šķidrs ūdens. Tas atklāja, ka ūdens ir plūdis virzienā no upes uz kanāliem. Līdz ar to atlika tikai divi scenāriji - upe, kas ietek plašā ielejā no kalniem, vai upe, kas ietek okeānā.

Papildus norādes izdevās atklāt kanālu iztekās, kur bija vērojamas straujas slīpuma izmaiņas. Šādas īpašības raksturīgas vietām, kur straumes ietek lielās ūdenskrātuvēs. Tas lika domāt, ka šie kanāli ir daļa no deltas.

Delta nav nekāds pārsteigums, jo arī agrāk zinātnieki bija atklājuši šādus veidojumus, lai gan jāsaka, ka lielākā daļa no deltām ir atklātas ierobežotos ģeoloģiskos veidojumos, piemēram, krāteros. Šādos gadījumos ūdens visticamāk ir ietecējis lokālā ezerā.

Toties jaunatklātā delta neatrodas krāterī vai kādā citā ierobežojošā ģeoloģiskā veidojumā, liekot domāt, ka ūdens visticamāk ieplūdis lielākā ūdenskrātuvē, piemēram, okeānā.

"Iespējams, ka šis ir vispārliecinošākais pierādījums deltai neierobežotā veidojumā, un šī delta norāda uz lielas ūdenskrātuves eksistenci Marsa ziemeļu puslodē," teica Dibiase.

Šī lielā ūdenskrātuve varētu būt okeāns, kas hipotētiski varēja klāt 1/3 daļu no planētas. Zinātnieki uzskata, ka tas, kā minimums, ir nosedzis Aeolis Dorsa reģionu, kura platība ir aptuveni 100 000 kvadrātkilometru.

Protams, ir arī citi izskaidrojumi. Varbūt kādreiz tur ir bijis ierobežojošs ģeoloģisks veidojums, piemēram, krāteris, kurš erozijas rezultātā ir izzudis. Tādā gadījumā ir nepieciešams kaut kāds iespaidīgāks ģeoloģiskais process, par kuru eksistenci pagaidām nav nekādu ziņu. Tas nozīmētu, ka Marsa virsma ir bijusi ģeoloģiski aktīvāka nekā tiek uzskatīts.

Kā uzskata pētnieki, ir jāturpina hipotētiskās krasta līnijas izpēte, lai noteiktu, vai eksistē arī citas norādes, kas liecina par labu okeānam.

"Mūsu un arī citos darbos ir redzami bagātīgi nogulumi, kas atklāj Marsa pagātni, kur līs lietus, plūst ūdens, kur ir upes, deltas un iespējams arī okeāni," piebilda Lembs. "Gan Marsa vide pagātnē, gan nogulumieži, kas veidojušies šajā vidē, ir pārsteidzoši līdzīgi uz Zemes sastopamajiem."

California Institute of Technology (Caltech)

Komentāri

  1. anna tieši 19.07.2013 domāja šādi:

    manuprat mes esam nakuši no marsa, tikai jautajums uz kurieni mes parcelsimies nakosreiz

  2. andris tieši 19.07.2013 domāja šādi:

    Interesanti pēc cik ilga laika varētu izveidoties cilvēku kolonija uz marsa. Šķiet ka tīri tehnoloģiski cilvēce tam gatava varētu būt diezgan drīz.

  3. renrins tieši 23.07.2013 domāja šādi:

    Cerams, ka drīz mēs arī atklāsim, kas bija par iemeslu, kādēļ Mars kļuva par tādu tuksnesi, kāds tas ir šobrīd.

    Runājot par Marsa kolonizāciju, tad iespējams ka tehnoloģiski celvēce to jau ir spējīga izdarīt patreiz, bet tas esot ellīgi dārgi (izmaksas figurē netā). Un neviena valsts to nevar viena pati pavilkt. Bez tam tam īsti patreiz nav arī racionāla pamata. Lētāk un drošāk ir sūtīt robotus. iespējams situācija mainīsies, kad uz Marsa atradīs derīgos izrakteņus. Tad būs komerciāls iemesls, kolonizēt Marsu, tas vnk atmaksāsies. bez tam Zemei kādreiz beigsies derīgie izraksteņi.
    Tas tā manas domas.






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE