Lietusgāzes, milzīgi plūdi un nolādētais Marss
Publicēts: 11.12.2002
Lielākā daļa cilvēku domā, ka uz Marsa kādreiz valdīja silts un mitrs klimats, ka uz šīs planētas varēja būt dzīvība. Bet jaunākie pētījumi rādā, ka šis iedomātais, patīkamais periods ir bijis īss, briesmīgs un tika galīgi iznīcināts katastrofas rezultātā.
Jaunākie datormodelēšanas rezultātā iegūtie attēli detalizēti rāda izkausētu iežu laukus, verdošu lietu un milzīgus plūdus, kas vairāk nekā 3 miljardus gadus atpakaļ ātri un neatgriezeniski sakropļoja plašus virsmas reģionus.
Šāda veida notikumu gaita nesola neko labu mazajiem zaļajiem cilvēciņiem
Marsa eksperti domā, kad spēcīgā bombardēšana Saules sistēmas agrīnajā attīstības periodā, kad planētas darbojās kā gravitācijas „slotas”, satīrot lielāko daļu kosmisko klinšgabalu, varēja nodrošināt Marsam siltumu un ūdeni, kas tiek uzskatīti par diviem dzīvībai svarīgiem ingredientiem.
„Mūsu scenārijs nodrošina abus, bet pārāk lielā daudzumā,” skaidro Terēze Segura, zinātņu doktora kandidāte no Kolorādo universitātes.
Tajā senajā pagātnē aptuveni 25 klinšu gabali, kuru diametrs ir vidēji 100-250 kilometri izvagoja Marsa virsmu katros 10-20 miljons gados. Šāda izmēra sadursme varēja satricināt planētu, izsaucot zemestrīces un vulkānisko aktivitāti. Bet tas nebūtu viss. Tipiskas sadursmes rezultātā, skaidroja Segura, tiktu saģenerēts pietiekams ūdens daudzums, lai turpmākajos gados visu planētu appludinātu vairāku desmitu metru dziļš ūdens slānis.
Bums!
Segura un viņas kolēģi pētīja kā varētu būt veidojies šodien uz Marsa redzamais lielo ieleju tīkls, ņemot vērā, ka planētas aukstā un retinātā atmosfēra nesatur ūdeni šķidrā veidā. Viņi uzmodelēja situāciju, kā meteorīta trieciena rezultātā varēja izkust milzīgs ūdens daudzums – gan no paša meteorīta, gan arī tas ledus, kas eksistēja zem planētas virsmas.
Sistēmas modelis rāda, ka ūdens ticis izsviests atmosfērā karstu tvaiku viedā. Lai gan nav precīzi nosakāms cik daudz ūdens ir parādījies un kāda ir bijusi tā ietekme uz visi, pētījumi rāda, ka tā ir bijis pietiekami, lai izveidotu ieleju tīklu.
Segura aprakstīja kā izskatītos tipiska milzīga sadursme ar objektu, kurš ir aptuveni 10 reizes lielāks nekā 10 kilometru lielais asteroīds, kas tiek uzskatīts par iemeslu dinozauru izmiršanai. Iztvaikojušais ledus un klints ieži no paša meteorīta un trieciena vietas izveidoja milzīgu mākoni, kas izpletās atmosfērā.
„Galu galā, atmosfēra ir pietiekami auksta, lai „mākoņa” klinšu iežu daļu kondensētu. Tā iežu gabali krīt lejup uz planētu, veidodami globālu izkusušu iežu slāni, kurš biezumā varēja būt no dažiem metriem līdz dažiem desmitiem metru,” stāstīja Segura.
„Šis materiāls ir karsts, karstāks nekā lava Havaju salās,” viņa teica. Pēc tam atmosfēra atdzesi tik tālu, ka kondensējās ūdens. Sākās lietus periods – līdz pat 3 metriem nokrišņu katru gadu – kas ilga simtiem gadu. Tai pat laikā karstais izkusušo iežu slānis kausēja Marsa garozā esošo ledu.
Gala iznākumā izveidojušies plūdi „varēja izveidot ielejas, kuras mēs tagad varam saredzēt uz Marsa,” skaidroja zinātniece. „Vēl kā trieciena sekas jāatzīmē tas, ka izkusušo iežu slānis atdzisa ļoti lēnām. Līdz ar to uz Marsa ilgi saglabājās temperatūra, kas neļāva ūdenim sasalt. Vietām ūdens šķidrā veidā saglabājās pat vairākus gadu tūkstošus.” Šie pētījumi izskaidro Marsa virsmas īpatnības. „Mēs noteikti redzam it kā upju izveidotas ielejas, bet tām nav redzamas pietekas, kas norāda uz to, ka Marsa upes veidojās savādāk kā uz Zemes,” skaidroja profesors Ovens Tūns, Seguras akadēmiskais padomdevējs un pētījumu līdzautors. Tūns stāstīja, ka lielie Marsa krāteri ir tikpat veci cik upju ielejas, un šis atklājums ieinteresēja aizsākt pētījumus.
Nekur nav kā mājās
Šāda vide nevarētu būt jauka vieta, kur audzināt bērnus, pat ja tie būtu mikroskopiskas būtnes. Pat daži tūkstoši gadu siltuma ir mirklis evolūcijas izpratnē.
Kamēr daži zinātnieki veido teorijas, ka mirtais periods uz Marsa varētu izraisīt ilgstošu, siltumnīcas efektam līdzīgu klimatu, kas savukārt varētu veicināt evolūciju, Segura un viņas komanda domā savādāk. Viņu modelētā planēta ir auksta un sausa, „gandrīz nebeidzama ziema, kuru reizēm pārtrauc verdošas lietusgāzes, kurām seko milzīgi plūdi.”
Lai gan ir jāmin, ka arī Zeme ir izgājusi cauri līdzīgam smagās bombardēšanas periodam, un tomēr dzīvība uz tās ir attīstījusies. Patiesībā ļoti daudzi zinātnieki uzskata, ka komētas ir tās, kas uz Zemes atgādāja pietiekami daudz ūdens, lai izveidotos okeāni, kas vēlāk kalpos kā dzīvības šūpulis.
Joprojām nav skaidrs, vai dzīvība uz Zemes ir aizsākusies un izdzīvojusi vēlākos bombardēšanas periodus, vai dzīvība ir bijusies spiesta aizsākties vairākas reizes, vai arī tā ir vienkārši nogaidījusi, kamēr triecienu daudzums ievērojami saruka aptuveni 3,8 miljards gadus atpakaļ. Lai kā arī nebūtu, biologu vairums tic, ka veidojušies izturīgi dzīvības paveidi, kas pārcietuši nežēlīgos periodus. Pat salīdzinoši jaunākos ģeoloģiskajos laikmetos, pēdējos simts miljons gados, katastrofas ir iznīcinājušas daudzas sugas, bet atlikušās ir piedzīvojušas uzplaukumu.
„Simulācijas pētījumos mēs atklājām, ka aptuveni desmit metri Marsa virskārtā bija uzkarsēti līdz nāvējošai temperatūrai,” teica Segura. „Dziļākajos slāņos iespējams dažas dzīvības formas varēja izdzīvot, gluži kā tas notika uz Zemes.”
Zinātnieki nezina vai uz Marsa ir vai jebkad ir bijusi dzīvība. Dzīvas būtnes vai to fosilijas varētu būt apslēptas sarkanajās smiltīs. Dzīvības formu meklēšana, pēc daudzu zinātnieku uzskatiem, būs iespējama tikai, kad uz planētu dosies cilvēku ekspedīcija, kura joprojām ir tikai fantastika.
Robert Roy Britt (SPACE.com)
Komentāri
