Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Juno misijas pirmie rezultāti (461/0)


Publicēts: 25.05.2017

NASA zonde Juno startēja 2011.gada 5.augustā un milzu planētu sasniedza 2016.gada 4.jūlijā. Šodien, 2017.gada 25.maijā ir publiskotas pirmās zinātniskās publikācijas, kuros izmantoti pirmā pārlidojuma laikā (2016.gada 27.augusts) iegūtie dati. Pētījumu rezultāti atklāj mūsu Saules sistēmas lielāko planētu kā sarežģītu, milzīgu un nemierīgu pasauli, kurā sastopami Zemes izmēra polārie cikloni, vētru sistēmas, kas stiepjas dziļi planētas dzīlēs, kā arī milzīgs magnētiskais lauks, kurš, iespējams, rodas daudz tuvāk planētas virsmai nekā agrāk tika uzskatīts.

Pārsteigumus sagādāja JunoCam kameras fotografētie attēli, kuros bija redzami daudz Zemes izmēra cikloni, kas atrodas abu Jupitera polu tuvumā. Attēlos redzams, ka Jupiteram raksturīgais joslu un zonu zīmējums polārajos reģionos nav sastopams.

"Mēs vēlamies noskaidrot, kā tie ir veidojušies, cik tie ir stabili un kādēļ Jupitera ziemeļpols neizskatās tā kā dienvidpols," skaidroja Skots Boltons no Dienvidrietumu Izpētes institūta. "Vai tā ir dinamiska sistēma un mēs redzam tikai vienu tās fāzi, un nākamgad tā jau būs pazudusi, vai tomēr tā ir stabila sistēma un vētras riņķo viena ap otru?"

Vēl vienu pārsteigumu ir sagādājis Juno Mikroviļņu radiometrs (MWR), kas mēra mikroviļņus no dažādiem Jupitera atmosfēras slāņiem. MWR datos bija redzama šaura josla ekvatora tuvumā, kas bagāta ar amonjaku. Tā stiepjas dziļi Jupitera iekšienē.

Pētot polārblāzmas uz Jupitera, zinātnieki cerēja, ka tās būs analogas procesiem, kādi novērojami uz Zemes, tomēr Jupitera gadījumā šķiet, ka darbojas pavisam citi mehānismi. Enerģētiskās daļiņas, kas iesaistītas Jupitera polārblāzmu veidošanās procesā, ir atšķirīgas no tām, kas rada polārblāzmas Zemes atmosfērā.

Pirms Juno misijas bija zināms, ka Jupitera magnētiskais lauks ir visspēcīgākais Saules sistēmā. Juno dati liecina, ka tas ir vēl spēcīgāks nekā prognozēja modeļi, kā arī tam raksturīga neregulāra forma.

"Mēs redzam, ka magnētiskais lauks ir neviendabīgs - vietām tas ir spēcīgāks, vietām vājāks," pastāstīja Džeks Konernijs no NASA Godārda Kosmisko lidojumu centra. "Neviendabīgais sadalījums varētu liecināt, ka tas tiek ģenerēts tuvāk virsmai, virs metāliskā ūdeņraža slāņa. Katrs pārlidojums mums palīdz precizēt, kur īsti atrodas Jupitera dinamo."

Juno atrodas polārajā orbītā un lielāko daļu laika pavada visai tālu no milzu planētas. Reizi 53 dienās tā trajektorija ved pāri ziemeļpolam, kur sākas divu stundu garais pārlidojums dienvidu virzienā. Šajā laikā datus vāc visi astoņi zinātniskie instrumenti un JunoCan fotografē Jupitera mākoņus. Pārlidojuma laikā tiek iegūti aptuveni 6 MB datu, kuru pārraide uz Zemi aizņem 1,5 dienas.

"Nākamajā pārlidojumā, kas būs 11.jūlijā, mēs lidosim pāri vispopulārākajam veidojumam uz Jupitera, kuru noteikti zina katrs bērns - Lielajam Sarkanajam Plankumam," piebilda Boltons.

NASA

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE