Habls meklē pazudušo jostu un sadursmes pēdas
Publicēts: 18.06.2010
Lai noskaidrotu, kur pazudusi Jupitera josta un 3. jūnija sadursmes atliekas, zinātnieki pret Saules sistēmas lielāko planētu pagrieza Habla teleskopu.
2010. gada 3. jūnijā Austrālijas vaļasprieka astronoms Entonijs Veslijs pamanīja uzsliesmojumu aptuveni tajā vietā, kur uz Jupitera atrodas dienvidu ekvatoriālā mākoņu josla. Uzliesmojums ilga aptuveni 2 sekundes. 2009. gadā Veslijs bija pirmais, kurš atklāja sadursmes pēdas uz Jupitera, kad gāzes milzī bija ietriecies asteroīds. 3. jūnija sadursmi nofilmēja arī vaļasprieka astronoms Kriss Go no Filipīnām.
Astronomi visā pasaulē uzskatīja, ka milzu planētā ir ietriecies kaut kas paliels, ja reiz uzliesmojums bija tik labi pamanāms no 770 miljonu kilometru liela attāluma. Tomēr nebija zināms nedz objekta izmērs, nedz arī cik dziļi tas ir iebrāzies atmosfērā. Turpmāko nedēļu laikā tika veikti intensīvi sadursmes pēdu meklējumi.
Arī Habla teleskopa plaša lauka kamera WFC3 tika pavērsta pret strīpaino milzi, lai sameklētu sadursmē radušos mākoni, kādi bija novēroti agrāko sadursmju gadījumā. 7. jūnija attēlos nebija manāmas ne mazākās sadursmes paliekas. Tas nozīmē, ka objekts neizlidoja cauri mākoņiem un neuzsprāga kā ugunsbumba. Visticamāk šajā gadījumā milzu meteors sadega augstu virs Jupitera mākoņiem, neatstājot aiz sevis raksturīgo "tumšo aci".
"Sadursmes vieta izskatītos tumšāka ultravioletajā un redzamās gaismas diapazonā," pastāstīja Heidi Hemmela no Kosmosa zinātnes institūta. "Mēs nesaskatījām šādas pazīmes sadursmes vietas tuvumā, kas liecina par to, ka nebija sprādziena un "ugunsbumbas"."
1994. gada jūlijā Jupiterā ietriecās vairāki Šūmeikera-Levija 9 komētas fragmenti, atstājot aiz sevis tumšus mākoņus. Līdzīgi izskatījās 2009. gada jūlijā pamanītā sadursmes vieta. 3. jūnija objekts visticamāk bija daudz mazāks par komētas fragmentiem un pagājušā gada asteroīdu.
"Šo sadursmju izpēte ir kā logs uz pagātni, kas mums ļauj ieskatīties procesos, kādi noritēja Saules sistēmas veidošanās pirmsākumos," stāstīja L. Flečers no Oksfordas universitātes. "Salīdzinot 2009. un 2010. gada sadursmes, mēs iegūsim vairāk informācijas par šādiem procesiem ārējos Saules sistēmas reģionos, kā arī par Jupitera fizikālo un ķīmisko reakciju uz šādiem notikumiem."
Papildus "krātera" meklējumiem, zinātnieki mēģināja noskaidrot, kur palikusi dienvidu ekvatoriālā mākoņu josla. Habla teleskopa attēlos redzams, ka tumšāko, sarkanīgo mākoņu slāni pārklāj nedaudz augstāki, balti amonjaka ledus kristālu mākoņi. Zinātnieku grupa prognozē, ka amonjaka mākoņi pazudīs dažu mēnešu laikā. Šis process sāksies ar tumšāku plankumu parādīšanos vietā, kur jāatrodas dienvidu ekvatoriālajai mākoņu joslai.
The Hubble Space Telescope
Komentāri
