• Observatorija
• Forums
• Zeme
• Saules sistēma
  • Saules sistēmas pirmsākumi
  • Saule
  • Merkurs
  • Venēra
  • Marss
  • Jupiters
  • Saturns
  • Urāns
  • Neptūns
  • Mazās planētas
  • Asteroīdi un komētas
• Visums
• Kosmosa kuģi
• Tehno loģijas
• Spin-off
• Vērojam debesis
• Vēsture
• Attēli un video
• Mazajiem par kosmosu
• Citas ziņas

Interesanti fakti

Zinājāt, ka Saulē atrodas praktiski visas Saules sistēmas masa? Zinājāt, ka stāvot uz Zemes mēs lidojam ar ātrumu 250 metri sekundē? Bijāt dzirdējuši, ka lielākais meteorīts sver 60 tonnas? Gribat uzzināt alternatīvo mūsu galaktikas nosaukumu? Šie un vēl daudz citi interesanti fakti atrodami šajā rakstā, kas pārpublicēts no AAF Interneta lapas.

Interesanti fakti par Saules sistēmas objektiem

• 99,9% (precīzāk 749/750) Saules sistēmas masas atrodas pašā Saulē.
• Temperatūra uz Saules virsmas ir aptuveni 5400˚C, bet centrā tā sasniedz 14 miljonus grādu.
• Mēness masa ir 81 reizi mazāka par Zemes masu, bet diametrs tikai 3,7 reizes mazāks.
• Pievilkšanas spēks uz Mēness ir 6 reizes mazāks nekā uz Zemes.
• Merkura garajās naktīs temperatūra samazinās līdz pat -180 grādiem. Salīdzinot ar citām planētām, tam ir vislielākā temperatūras atšķirība starp apgaismoto un neapgaismoto pusi – 600 grādi.
• Venēra ir karstākā Saules sistēmas planēta. Uz tās visur un vienmēr ir ļoti karsts, temperatūra sasniedz pat 470˚C.
• Atmosfēras spiediens uz Venēras virsmas sasniedz fantastisku vērtību 92 atmosfēras. Uz Zemes šāds spiediens ir okeānos 900 metru dziļumā. Šādā dziļumā nolaisties var tikai ar batiskafiem.
• Lai gan Zeme rotē šķietami lēni – vienu apgriezienu ap savu asi tā veic aptuveni 24 stundās, ekvatora lineārais griešanās ātrums ir 465 metri sekundē. Iedzīvotāji Latvijas platuma grādos kopā ar ēkām, upēm un mākoņiem pārvietojas uz austrumiem ik sekundi par 250 metriem.
• Augstākais kalns Saules sistēmā – Olimps atrodas uz Marsa. Tā augstums virs vidējā Marsa virsmas līmeņa ir 26km.
• Foboss atrodas tik tuvu Marsam, ka veic vienu apriņķojumu ap planētu 3 reizes ātrāk nekā Marss apgriežas ap savu asi (Marsa rotācijas periods ir 24 stundas un 37 minūtes).
• Starp Marsa un Jupitera orbītām riņķo aptuveni 100 tūkstoši dažāda izmēra objektu – mazo planētu, jeb asteroīdu, tomēr to kopējā masa ir niecīga – tikai 1/1000 daļa Zemes masas.
• Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta – tā diametrs ir 11 reizes lielāks nekā Zemei un tā tilpumā varētu ievietot 1300 zemeslodes.
• Jupiteram ir visvairāk atklāto pavadoņu – jau 64. Četri lielākie ir lielāki par Plutonu, bet mazākie atklātie ir tikai dažu kilometru diametrā.
• 4 Jupitera pavadoņus var ieraudzīt par nelielā binoklī. Tos atklāja Galilejs un tie ieguvuši kopīgu nosaukumu kā Galileja pavadoņi. Visi Galileja pavadoņi ar kaut ko izceļas:
  • Jo ir vulkāniski aktīvākais ķermenis Saules sistēmā, uz tā nepārtraukti darbojas vairāki vulkāni, kas izverd sēru un sēra dioksīdu.
  • Eiropa ir gludākais ķermenis Saules sistēmā. Augstuma izmaiņas uz tā ir tikai daži desmiti metru. Pavadoņa virmu klāj ledus.
  • Ganimēds ir lielākais pavadonis Saules sistēmā. Izmēru ziņā tas pārspēj Merkuru un Plutonu.
  • Kallisto ir ar krāteriem visvairāk noklātais debess ķermenis Saules sistēmā. Kallisto virsma ir radusies ļoti sen. Vietām tā saglabājusies bez būtiskām izmaiņām jau kopš sākotnējās meteorītu bombardēšanas Saules sistēmas veidošanās laikā pirms 4 miljardiem gadu.
• Jupiteram ir visspēcīgākais magnētiskais lauks no visām planētām.
• Saturnam atklāti jau 47 pavadoņi, un pavadoņu skaita ziņā tas ieņem otro vietu.
• Saturna gredzena platums ir tāds, ka pa to varētu ripot 4 zemeslodes, bet tā biezums ir tikai 1 līdz 2 kilometri. Gredzens nav vienots vesels veidojums, bet katra daļiņa riņķo pa savu orbītu – gredzena iekšējā daļa riņķo ātrāk.
• Saturns ir saplacināts pie poliem. Tā polārais rādiuss ir tikai 9/10 no ekvatoriālā, jo planēta relatīvi ātri rotē pa savu asi (rotācijas periods ir 10 stundas un 40 minūtes).
• Saturnam ir vismazākais vidējais blīvums no visām planētām. Tas pat ir mazāks par ūdens blīvumu. Ja Saturnu izdotos ielikt ūdenī, tas peldētu.
• Urāna ekvatora slīpums pret orbītu sasniedz 82˚, tādēļ tas brīžiem it kā veļas pa orbītu.
• Urāns teorētiski vēl ir saskatāms ar neapbruņotu aci, kā vāja zvaigznīte, tomēr to atklāja tikai spēcīgā teleskopā. Ja mēs tumšā naktī lūkotos debesīs, būtu vajadzīga precīza karte un iemaņas, lai noteiktu, kura no simtiem redzamo vājo zvaigznīšu ir Urāns.
• Plutona orbīta atrodas 17˚ leņķī pret ekliptiku (Zemes orbītas plakni). Pārējām planētam orbītas slīpums nepārsniedz 3...4 grādus, vienīgi Merkuram tas ir 7 grādi.
• Plutona orbītai ir liela ekscentricitāte (atšķirībā no citām planētām tam ir izteikti eliptiska orbīta), tāpēc iespējams, ka kādu laiku Plutons atrodas tuvāk Saulei nekā Neptūns. Tā tas bija, piemēram, no 1979. līdz 1999. gadam.
• Plutona vienīgā pavadoņa Harona masa ir tikai 12 reizes mazāka par pašu planētu. Plutons ar Haronu abi divi viens otram visu laiku ir pagriezuši vienu pusi.
• Saule Plutonu tik pat kā nesilda, no šīs tālās planētas tā būtu redzama tikai kā ļoti spoža zvaigzne. Temperatūra uz Plutona ir aptuveni -215˚C.
• Lai gan gaismas ātrums ir ļoti liels – 300 000km/s, un 1 sekundē tā varētu 8 reizes apriņķot Zemi, lai aizietu no Saules līdz Plutonam gaismai nepieciešamas piecarpus stundas.
• 1994. gadā Jupiterā ietriecās Šumeikeru-Levi 9 komēta. Tas ir vienīgais reģistrētais gadījums, kad kāds Saules sistēmas ķermenis saduras ar komētu. Ja komēta būtu ietriekusies Zemē, sadursme izraisītu globālu katastrofu.
• Pat neliels meteorīds smilšu graudiņa lielumā ar masu 0,01g spēj radīt spožu meteoru – “krītošo zvaigzni”.
• Aprēķini rāda, ka uz mikrometeorīdu (kosmisko putekļu, kuru izmēri ir tikai daži mikrometri) rēķina Zemes masa ik dienas palielinās par 100 tonnām.
• Hobas meteorīts ir lielākais meteorīts pasaulē. Tas sver 60 tonnas un atrodas nokrišanas vietā Namībijā, Dienvidrietumāfrikā. Lielākie atrastie meteorīti ir dzelzs meteorīti.
• Meteorītu krišana nav nekāds retums, tomēr ir reģistrēts tikai neliels skaits gadījumu, kad krītošs meteorīts sabojā māju, mašīnu, vai ievaino cilvēkus.

Interesanti fakti par zvaigžņu pasauli

• Saule ir milzīga, balta gāzu lode, tai nav ne cietas, ne šķidras virsmas. Tāpat gāzu lodes ir vairums zvaigžņu.
• Mūsu Saule ar neko neatšķiras no daudzām citām zvaigznēm, vienīgi tā ir daudz tuvāk, tāpēc mūs silda. Saule ir tipiska vidēja izmēra zvaigzne. Ir par Sauli daudz lielākas un daudz mazākas zvaigznes.
• Zvaigznes rodas saspiežoties gāzu miglājiem ar nelielu putekļu piemaisījumu. Lai miglājs gravitācijas dēļ vispār saspiestos, tam jābūt ļoti lielam, tāpēc no viena miglāja vienlaicīgi rodas pat tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu.
• Pašas smagākās (masīvākās) zvaigznes ir ~100 reizes smagākas par Sauli, bet mazākās – 13 reizes vieglākas. Lielākas zvaigznes sākot spīdēt sadalās, bet ja masa ir pārāk maza, nesākas kodolreakcijas, un izveidojas nevis zvaigzne, bet planēta.
• Izmēru ziņā zvaigznes variē daudz ievērojamāk. Neitronu/kvarku zvaigznes var būt tikai 20 līdz 30km diametrā. Šādām zvaigznēm ir milzīgs blīvums, un masa robežās no 1,44 līdz 2,8 Saules masām. Lielākās zvaigznes, ja neskaita pašu centrālo daļu, atgādina ļoti retinātus gāzu mākoņus. Ja Saules vietā noliktu Betelgeizi, tās diametrs būtu vairāk kā 2 reizes lielāks par Marsa orbītu.
• Saules dzīves laiks, kurā notiek pastāvīgas kodolreakcijas, ir 13 miljardi gadi. Pašas lielākās zvaigznes spīd tikai apmēram miljons gadus, bet mazāko dzīves laiks pārsniedz pat 1000 miljardus (triljons) gadus. Saulei 4,6 miljardi gadu no šī laika jau ir pagājuši, tā kā tagad tā spīdēs vēl 8 miljardus gadu.
• Nereti zvaigznes veido zvaigžņu kopas. Vaļējās zvaigžņu kopas sastāv no simtiem un tūkstošiem zvaigžņu, bet lodveida kopās zvaigžņu skaits ir mērāms miljonos.
• Zvaigznes un citi objekti veido lielas zvaigžņu pasaules – galaktikas. Viena galaktika satur miljoniem vai pat miljardiem zvaigžņu. Ārpus galaktikām zvaigžņu un citu objektu ir maz.
• Lielās galaktikas ir regulāras, tās atgādina divus vienu otram virsū uzliktus šķīvjus. Daudzām galaktikām ir spirālzari un tās rotē ap savu smaguma centru. Mazās galaktikas parasti ir neregulāras.
• Samērā bieži galaktikas mijiedarbojas. Ir zināmas vairākas mazas galaktikas, kuras aprijusi Mūsu Galaktika. Galaktiku sadursmes mums draudus nerada, jo attālumi starp zvaigznēm ir ļoti lieli, zvaigznēm ir maza iespēja saskrieties. Vienīgi miglāji saspiežas, radot jaunas zvaigznes. Galaktiku saplūšana noris ļoti lēni – miljonu gadu laikā.
• Mūsu Galaktika – Piena Ceļš sastāv no aptuveni 200 miljardiem zvaigžņu un citu objektu. Piena Ceļš, ko redzam debesīs, ir saplūdusi galaktikas plaknes zvaigžņu gaisma. Baltu un Somugru tautas gaišo joslu debesīs sauc(a) par Putnu Ceļu, vienīgi latvieši šo nosaukumu nav saglabājuši.

Interesanti fakti par Visumu

• Visums ir viss, kas pastāv.
• Visums ir 13,7 ± 0,2 miljardus gadus vecs, tas radies lielā sprādzienā.
• Visums izplešas, izplešanās ātrums pašlaik ir 75km/s uz megaparseku (megaparseks ir attālums, ko gaisma veic 3,26 miljonos gados).
• Lai gan Visums izplešas, Zeme, Latvija, vai, piemēram, cilvēka māja lielākas nekļūst. Savus izmērus nemaina arī Saules sistēma, Mūsu Galaktika un pat lokālā galaktiku kopa, jo šos objektus gravitācija tur cieši kopā. Tuvākā lielā (Andromedas) galaktika mums pat tuvojas. Attālumu palielināšanās notiek tikai starp galaktiku kopām.
• Novērojama ir tikai niecīga Visuma daļa, līdz tādam attālumam, kurā galaktiku attālināšanās ātrums no mums sasniedz gaismas ātrumu. Šo Visuma daļu sauc par Metagalaktiku. Tomēr absolūtos skaitļos tās izmēri ir ļoti lieli – Metagalaktikai ir aptuvena lodes forma ar rādiusu 13,7 miljardi gaismas gadi.
• Visums vismaz Metagalaktikas robežās ir viendabīgs, tajā darbojas vienādi fizikas likumi un ir vienādas konstantes, tāpēc astronomi ir pārliecināti, ka tā tas ir visā Visumā.
• Nav zināms vai Visums ir bezgalīgs, tomēr tam nekur nav malas. Šeit jāņem vērā, ka telpa var nebūt plakana (mums pazīstamā Eiklīda telpa ar taisnām koordinātu asīm). Ja Visums ir galīgs, tā dimensijas veido slēgtas cilpas. Astronauts, kurš vēlēsies sasniegt Visuma malu, tiks „apvests ap stūri” un pēc kāda laika atgriezīsies savā izejas vietā no otras puses. 2 dimensiju piemērs šādam ieliektam Visumam ir Zemes virsma. Tai ir galīgs laukums, tomēr, lai kā arī mēs pa to staigātu, nekad neizdosies pārkrist pāri Zemes malai.
• Jau Eilers, mērot trijstūra leņķus starp trijām kalnu virsotnēm, mēģināja izmērīt Visuma liekumu, proti, vai un cik lielā mērā trijstūra leņķu summa ir atšķirīga no 180˚. Pozitīvus rezultātus telpas liekumam viņš neieguva. Pat Metagalaktikas robežās telpas liekums, ja vispār ir, ir ļoti mazs, un tas vēlreiz apstiprina, ka Visums ir ļoti, ļoti liels, vai pat bezgalīgi liels.
• Lai arī kur mēs atrastos, vienmēr radīsies iespaids, ka atrodamies Visuma centrā. Lai arī kādā virzienā mēs lūkotos, cik vien tālu sniedzas mūsu skatiens, debesis būs noklātas ar galaktikām. Šādi, tiesa gan zvaigžņu, novērojumi viduslaikos radīja maldīgu priekšstatu par Zemes un cilvēka ievērojamo vietu tajā.
• Par telpas liekumu. Telpa (Visums) var būt plakana, ieliekta vai izliekta. Plakana telpa nozīmē, ka Visums ir bezgalīgs un izpletīsies vienmēr. Tā izplešanās ātrums pastāvīgi samazinās un tiecas uz nulli. Ieliekta telpa nosaka galīga tilpuma Visumu, kas pēc kāda laika sāks sarauties atpakaļ, līdz sakritīs vienā punktā. Izliekta telpa, tāpat kā plakana, nosaka bezgalīgu Visumu. Tas izplešas, tomēr tā izplešanās ātrums, lai gan samazinās, netiecas un nulli.
• Pēc jaunākajiem priekšstatiem Mūsu Visumā darbojas Einšteina savulaik ieviestā un paša neatzītā kosmoloģiskā konstante. Tā darbojas pretī gravitācijai un lielos attālumos rada ķermeņu atgrūšanās efektu. Tās ietekmē Visums izplešas ar paātrinājumu – tā izplešanās ātrums nevis samazinās, bet gan pieaug. Ja tiešām tas tā ir, tad Mūsu Visums ir ar bezgalīgu tilpumu un bezgalīgu skaitu galaktiku tajā. Tomēr, pat ja Visums izplešas paātrināti, nebūt nav noteikts, ka tas pastāvēs mūžīgi. Sarežģītu efektu dēļ tas var kādā brīdī sakrist vienā punktā. Jebkurā gadījumā zvaigznes nespīdēs mūžīgi, pienāks laiks, kad to degviela – ūdeņradis būs palicis pārāk maz. Lai nu kā, bet tuvākajos 10 miljardos gadu būtiskas pārmaiņas ar Visumu nenotiks.
• Nevar noliegt citu Visumu eksistenci, tomēr ar Mūsu Visumu tiem nav un nevar būt nekādas saistības, līdz ar to, jautājumi kādā virzienā atrodas kāds cits visums, kā arī, vai pašlaik pastāv citi visumi ir nekorekti. Laiks un telpas dimensijas katram visumam ir savas, nav tādas absolūtas telpas, kurā ielikt vairākus visumus, kā arī nav tāda absolūta laika, kas ritētu visiem visumiem saistīti. Katrā visumā iespējams darbojas pilnīgi atšķirīgi fizikas likumi, tiem var būt dažāds dimensiju skaits un dzīves ilgums. Ja citi visumi pastāv, mēs pat nekādā veidā nevaram pārbaudīt šāda fakta patiesumu. Šī iemesla dēļ astronomi parasti runā tikai par vienu – Mūsu Visumu.

Interesanti fakti par zvaigžņoto debesi

• Tumšā naktī vienlaicīgi pie debess ar neapbruņotu aci var redzēt aptuveni 2400 zvaigznes, bet pavisam gandrīz 6000 zvaigzņu.
• Zvaigznes atrodas ļoti dažādos attālumos no mums. Attālumi ir tik lieli, ka visas zvaigznes šķiet vienādi tālas. Attāluma izjūta cilvēkam pazūd jau tālāk par 1300 metriem, tādēļ brīžiem pie pamales esošs mākonis var likties tālāks par augstu virs galvas esošu zvaigzni vai Mēnesi.
• Pavisam pie debess ir 88 zvaigznāji, Latvijā var redzēt 53. Taču zvaigznājā ietilpst ne tikai spožākās zvaigznes. Zvaigznājs ir debess sfēras apgabals ar noteiktām robežām, kurā ietilpst visas tajā esošās zvaigznes un citi objekti.
• Zvaigznes, kas atrodas zemu pie horizonta, mirgo un laistās visās varavīksnes krāsās. Šis efekts nav saistīts ar zvaigžņu fizikālo dabu, bet gan ar neviendabīgajiem, kustībā esošajiem gaisa slāņiem, kas kropļojot zvaigžņu attēlus, liek tām gan drebēt, gan mirgot.
• Vairāk nekā diviem simtiem spožāko zvaigžņu ir savi nosaukumi, pāris desmiti no tiem tiek bieži lietoti. Piemēram, Mazā Lāča spožāko zvaigzni sauc par Polārzvaigzni. Daudzām citām zvaigznēm ir tikai savi apzīmējumi (numerācija) pēc dažādiem katalogiem.
• Visu gadu labi redzami septiņi nenorietošie zvaigznāji: Lielais un Mazais Lācis, Pūķis, Kasiopeja, Cefejs, Žirafe un Lūsis. No tiem vislabāk pazīstams Lielais Lācis, ko latvieši biežāk sauc par Lielajiem Greizajiem Ratiem. Mazā Lāča zvaigznājā atrodas debess ziemeļpols. Pūķa un Cefeja zvaigznāju spožākās zvaigznes ir vājākas. Kasiopeja ir neliels zvaigznājs, kura spožākās zvaigznes veido figūru plata “W” burta izskatā. Tas atrodas pretim Lielajam Lācim, otrpus debess ziemeļpolam.
• Sietiņā ar neapbruņotu aci var saskatīt septiņas (labos apstākļos pat vairāk) zvaigznes. Sietiņš ir zvaigžņu kopas latviskais nosaukums, bet vispārpieņemtais nosaukums ir Plejādes. Šī kopa satur vairāk par 3000 zvaigznēm, tomēr teleskopā ar aci izdosies ieraudzīt ne vairāk par 250.
• Ja ir pietiekami tumšs, sirpjveidīgam Mēnesim var redzēt arī neapgaismoto pusi, t.s. pelnu gaismu. To veido no Zemes atstarotā Saules gaisma. Ja Mēness ir gandrīz tukšs, tad tā no Saules tumšo pusi apgaismo pilna Zeme.
• Pie apvāršņa pilns Mēness izskatās lielāks nekā tad, kad paceļas augstāk. Taču tā ir tikai psiholoģiska ilūzija.
• Cilvēki jau sen ievēroja, ka pilns Mēness vasarā atkārto pie debess aptuveni to ceļu, ko Saule veic ziemā.
• Pie debess mērījumi veicami leņķiskās vienībās. Aptuvenai leņķisko attālumu noteikšanai ērti izmantot rokas mērus. Ja roku tur izstieptu, tad mazais pirkstiņš redzams 1° lielā leņķī, īkšķis - 2°, dūre - 10°. Sprīža “garums” ir 15°, bet no īkšķa līdz mazajam pirkstiņam leņķiskais attālums ir 20°.
• Pēc Jūlija kalendāra katrs ceturtais gads ir garais, bet pēc Gregora kalendāra pilno gadsimtu gadi, kuru pirmo divi ciparu veidotais skaitlis nedalās ar 4, izņēmuma kārtā, uzskatāmi par īsajiem gadiem. Šādi gadi ir 1700, 1800, 1900, 2100. utt. Tā, kā 2000. gads palika garais gads, daudzi nemaz neievēroja, ka mēs dzīvojam pēc Gregora nevis Jūlija kalendāra.
• Paisumus rada Mēness (un mazākā mērā Saules) gravitācijas iedarbība uz Zemes ūdens apvalku. 25 stundās noteiktā vietā novērojami divi paisumi un divi bēgumi. Vislielākais paisums iespējams jaunmēness un pilnmēness fāzē, jo tad Mēness un Saules iedarbība summējas. Atklātā okeānā paisuma augstums ir neliels, bet lēzenos krastos un šauros līčos tā augstums var sasniegt 10 līdz 16 m. Taču iekšējās jūrās, piemēram, Baltijas jūrā, paisuma augstums ir tikai daži centimetri. Paisumi notiek arī uz sauszemes un atmosfērā, taču nav tik jūtami.
• Ik pēc 18 gadiem un 11,3 dienām aptumsumi atkārtojas. Atkārtošanās periodu sauc par sarosu. Sarosa laikā notiek 42 vai 43 Saules un apmēram tikpat Mēness aptumsumi. Tiesa gan tikai 28 Mēness aptumsumiem ir daļējā vai pilnā fāze, pārējie ir tikai pusēnas, tādēļ vietām parādās informācija, ka sarosa perioda kopējo aptumsumu skaits ir 70 vai 71. Mēness aptumsums vienlaikus redzams visā Zemes nakts puslodē, turpretī Saules aptumsums - tikai noteiktā Zemes apgabalā, tāpēc Mēness aptumsumi redzami biežāk.

Pārpublicēts no Astronomijas Attīstības Fonda Interneta lapas