Lieli un mazi pēta Silviju
Publicēts: 9.10.2013
Pasaules lielāko teleskopu un vaļasprieka astronomu daudz mazāko instrumentu kopējas novērošanas kampaņas ietvaros tika atklāts, ka galvenās joslas asteroīdam (87) Sylvia raksturīga sarežģīta iekšējā uzbūve, kuru, visticamāk, noteikusi divu pavadoņu esamība, kā arī veids, kā šī sarežģītā sistēma ir veidojusies.
Šis darbs kārtējo reizi parāda, cik svarīga ir profesionālo un vaļasprieku astronomu sadarbība mūsu Saules sistēmas izzināšanas procesā.
Asteroīda Sylvia (87) abi pavadoņi tika atklāti 2005. gadā. Vairāku saistīto asteroīdu sistēmu izpēte ļauj ne tikai ielūkoties mūsu planētu sistēmas pagātnē, bet arī analizēt asteroīdu iekšējo uzbūvi.
Pētījuma ietvaros zinātnieku grupa Frenka Marčisa no SETI Institūta Karla Sagāna centra vadībā ieguva 66 adaptīvās optikas novērojumus ar 8-10 metru teleskopiem. Pētījumā piedalījās pasaules vadošās observatorijas, piemēram, V. M. Keka observatorija, Eiropas dienvidu observatorija (ESO) un Gemini North.
"Tā kā (87) Sylvia ir liels, gaišs galvenās joslas asteroīds, tas ir ideāls mērķis šiem teleskopiem, kas aprīkoti ar pirmās paaudzes adaptīvās optikas sistēmām. Kombinējot mūsu komandas iegūtos datus ar arhīvos pieejamo informāciju, iegūtie rezultāti palīdz daudz labāk izprast abu pavadoņu orbītas," paskaidroja Marčiss.
Sadarbojoties ar kolēģiem no Parīzes observatorijas, tika izveidots precīzs sistēmas dinamiskais modelis, kas ļauj paredzēt pavadoņu atrašanos attiecībā pret primāro asteroīdu jebkurā laika momentā.
Lieliska iespēja pārbaudīt modeļa iespējas realitātē bija 2013. gada 6. janvārī novērojamā okultācija, kad Francijas dienvidos, Itālijā un Grieķijā esošie novērotāji, kuru rīcībā bija pat salīdzinoši nelieli teleskopi, varēja vērot, kā trīskāršā sistēma (87) Sylvia aiziet priekšā 11 zvaigžņlieluma zvaigznei. Dažādās vietās esošie novērotāji attiecīgi varēja vērot, kā asteroīds vai tā pavadoņi šķērso zvaigzni.
Vaļasprieka un profesionālo astronomu grupa EURASTER iesaistīja novērojumos aptuveni 50 cilvēkus. 20 no tiem reģistrēja zvaigznes aizēnošanu ar asteroīdu sistēmas primāro objektu, kur okultācijas ilgums bija 4 līdz 10 sekundes, atkarībā no novērotāja atrašanās vietas.
"Četri novērotāji reģistrēja divu sekunžu garu aptumsumu, kuru radīja sistēmas tālākais pavadonis, Romulus, kura relatīvā atrašanās vieta atradās ļoti tuvu mūsu prognozētajai. Šie rezultāti apstiprināja modeļa precizitāti, kā arī ļāva izmērīt pavadoņa lielumu un noteikt tā formu," paskaidroja Žeroms Bertjērs no Parīzes observatorijas.
Romulus diametrs ir aptuveni 24 kilometri un tam ir raksturīga ļoti izstiepta forma. Iespējams, ka tas ir veidots no diviem objektiem, kas salipuši kopā, veidojot kaut ko līdzīgu hantelei. Tas nav nekāds pārsteigums, ja pavadonis veidojies, salīpot fragmentiem, kas savukārt radušies pirmatnējam asteroīdam Sylvia saduroties ar kādu citu objektu pirms vairākiem miljardiem gadu.
Apkopojot no dažādiem avotiem iegūto informāciju, zinātnieki secināja, ka primārajam, 270 kilometrus lielajam asteroīdam raksturīga noslāņošanās. Visticamāk, ka tam ir sfērisks blīvāka materiāla kodols, kuru ieskauj irdenāks un triecienu rezultātā saplaisājis ārējais slānis.
"Novērojumi ar lieliem un maziem teleskopiem bija unikāla iespēja izprast šīs sarežģītās un noslēpumainās trīskāršās asteroīdu sistēmas īpašības," teica Marčiss. "Pateicoties pavadoņu esamībai, mēs varējām izsecināt primārā asteroīda blīvumu un iekšējo uzbūvi, nesūtot turp kosmiskos aparātus. Savukārt zināšanas par asteroīdu iekšējo uzbūvi ir svarīgas Saules sistēmas planētu veidošanās izpratnei."
W. M. Keck Observatory
Komentāri
