Tie, kas atgriežas
Publicēts: 23.01.2008
Sakarsis, smags un absolūti nekontrolējams tas tuvojas Zemei ar virsskaņas ātrumu. Tas varētu nokrist jebkur, arī tev uz galvas. Meteors? Nē, vai izmantosiet papildiespējas? Zālē kāds sauc - Supermens! Neuzticieties zālei šoreiz.
Cilvēks tuvējo kosmosu ir ne tikai apguvis, bet arī piedrazojis līdz neiedomājamam līmenim. Laika gaitā šīs drazas zaudē augstumu un nepielūdzami tuvojas kritiskajai robežai, no kuras atgriešanās vairs nebūs. Agri vai vēlu tām jākrīt... un cerams, ka ne uz mūsu galvām.
Kosmosa izpētes laikā ir krituši lielāki un mazāki objekti, kuru izcelsme meklējama tepat uz Zemes. Par laimi, nav bijis neviens letāls gadījums, lai gan, ja palūkojamies vēsturē, iespējas ir bijušas ne mazums.
1970to gadu vidū bija iestājies klusums ASV pilotējamo kosmosa kuģu lidojumos. Apollo ēra bija noslēgusies, šatli vēl nebija sākuši lidot. Kaut kur augstu virs zemiešu galvām lidinājās pamestais Skylab - pirmā ASV kosmiskā stacija. NASA joprojām cerēja to atdzīvināt ar pirmo šatla lidojumu, kurš tika arvien atlikts un atlikts, līdz 1979. gadā Skylab bija neglābjami zemu. Lidojuma kontrolieri centās glābt ko var un vismaz daļēji ietekmēt tā atpakaļceļa orbītu, lai gan ne pārāk sekmīgi. 1979. gada 11. jūlijā Skylab sadalījās virs Indijas okeāna pie Austrālijas krastiem. Lielākā daļa atlūzu nonāca okeānā, bet daļa nobira pār mazapdzīvotajiem Austrālijas līdzenumiem. Cietušo nebija.
Viens no visu laiku bīstamākajiem krītošajiem pavadoņiem bija Cosmos 954. Tas bija PSRS jūras spēku pavadonis, kas tika palaists 1977. gada 18. septembrī. Brīdī, kad tas sāka tuvoties atmosfērai, pasaulei atlika to tikai vērot, jo PSRS nesniedza nekādu informāciju. Bija zināms, ka pavadoņa enerģijas avots ir divi kompakti kodolreaktori. PSRS apgalvoja, ka pavadonis tiek kontrolēts, bet tā orbīta liecināja par pilnīgi pretējo. ASV bija gatavi tam, ka būs jāvāc uz Zemes nokritušie kodolprodukti. 1978. gada 24. janvārī tas beidzot nokrita. Kārtējo reizi Zemi sargāja kādi augstāki spēki un bīstamā krava nokrita Kanādas saslušajos un neapdzīvotajos ziemeļos. ASV steidzās palīgā Kanādai meklēt šo objektu. Civilie to atrada ātrāk, pavisam nejauši. Sešu piedzīvojumu meklētāju grupa atgriezās nometnē un atrada nelielu krāteri ar metāla atlūzām. Par laimi krātera tuvumā esošās atlūzas bija ar zemu radiācijas līmeni. Meklēšanas grupa vairākus mēnešus lasīja atlikušās atlūzas tuvējā apkārtnē. Viena no atlūzām izstaroja radiāciju 200 rentgeni stundā, kas ir pietikams daudzums, lai cilvēks aizietu bojā pēc divu stundu kontakta. Galarezultātā Kanāda PSRS piestādīja 6 041 174,70 USD lielu rēķinu par zaudējumiem. Pēc trīs gadu ilgām pārrunām PSRS pusi samaksāja.
Tā nebūtu vēsture, ja tā neatkārtotos. It īpaši jautājumos, kas saistīti ar PSRS. 1983. gadā ASV valdība publiski paziņo, ka Zemes atmosfērā atgriezīsies vēl viens nekontrolējams PSRS kodolsatelīts Cosmos 1402, kas tika palaists 1982. gada 30. augustā. Tehniski un teorētiski bija paredzēts, ka kodolreaktors atdalīsies no pārējā kosmosa kuģa un dzinēji to uznesīs augšā - drošā orbītā. Nav trīs reizes jāmin, ka tas tā nenotika. Vēlāk kontrolieriem izdevās tos nodalīt, cerībā, ka reaktors sadegs atmosfērā un nenonāks uz Zemes. Krievu propogandas frontes līnija Pravda sākumā noliedza, ka bijis kāds starpgadījums. Pēc tam gan tika publicēts raksts, ka nav izdevies nodalīt kodolreaktoru kā paredzēts, bet cilvēcei briesmas nedraudot. Pārējā pasaule aiz dzelzs aizkara tomēr neuzticējās PSRS patiesībai un pa labi un pa kreisi tika pārdotas apdrošināšanas. 1983. gada 23. janvārī Cosmos 1402 nokrita Indijas okeānā, neatstājot aiz sevis nekādas paliekas. Tolaik Francijā parādījās it kā nokritušais PSRS satelīts, noklāts ar spoguļiem, kas vēlāk izrādījās parasta disko bumba, kas izkritusi no mašīnas. Savs pluss bija arī šiem diviem gadījumiem - PSRS pārstāja lietot kodolreaktorus mākslīgajos pavadoņos.
LDEF - 1984. gadā Columbia komanda uzveda un atstāja orbītā kosmosa kuģi autobusa izmērā, kurš tika paredzēts, lai novērotu dažādu materiālu uzvedību tiem ilgstoši atrodoties kosmosā. LDEF 1 projekts bija paredzēts 10 mēnešu garumā. Šatla programma un prioritātes nemitīgi tika mainītas un LDEF 1 savākšana tika atlikta. 1986. gada 28. janvāra Challenger katastrofa atbīdīja LDEF 1 nonākšanu uz Zemes vēl par dažiem gadiem uz priekšu. Smagais kosmosa kuģis neatlaidīgi tuvojās Zemei. Nonākšana atmosfērā tika prognozēta uz 1990. gada sākumu. LDEF bija pilnībā nekontrolējams - ne degvielas, ne dzinēju - uz Zemes esošajiem atlika tikai noskatīties kā 10 tonnu smagais objekts neatvairāmi tuvojas Zemei. Tikai dažas nedēļas pirms ieiešanas atmosfērā notika Columbia starts un LDEF 1 tika savākts. 1990. gada 20. janvārī tas veiksmīgi atgriezās uz Zemes. Šā tipa kuģi atkārtoti izmantoti netika.
Aptuveni 10 gadus pēc Skylab nokrišanas notika līdzīgs gadījums. Šoreiz ar PSRS kosmosa staciju Salyut 7. 1986. gadā orbītā tika novietots jaunās kosmosa stacijas Mir centrālais modulis. Pilnībā strādājošais 20 tonnu smagais Salyut 7 kopā ar 19 tonnu smagu transporta kuģi tika nolikti drošā orbītā - katram gadījumam. Manevra laikā tika patērēta visa degviela un 1991. gadā Salyut 7 bija tādas pašas nākotnes priekšā kā Skylab laiciņu atpakaļ. Salyut 7 draudēja nekontrolēta atgriešanās uz Zemes. PSRS paziņoja, ka kosmiskā stacija nokritīs starp 2. un 12. februāri, bet kur, to neviens nezināja. 1991. gada 7. februārī Salyut 7 sasniedza atmosfēru virs Dienvidamerikas. Argentīnas debesīs bija vērojams iespaidīgs gaismas šovs. Atlūzas nokrita aptuveni 400 kilometru attālumā no Buenosairesas. Neticami, bet cietušo nebija. Vēlāk cilvēki "atrada" atlūzas, no kurām lielākā izrādījās vecas krāsns detaļa.
2001. gada 23. martā kosmiskā stacija Mir noslēdza "triumfa" lidojumu ar kontrolētu nokrišanu Klusajā okeānā. Lai gan savas dzīves laikā Mir kļuva slavens ar pastāvīgajiem negadījumiem, tā atgriešanās noritēja bez kļūmēm.
Agri vai vēlu pienāks tā diena, kad uz Zemes atgriezīsies arī SKS...
SPACE.com
Komentāri
