Cik bīstami ir kosmiskie atkritumi?
Publicēts: 22.01.2009
Daudzi satelīti nepaliek savās orbītās bezgalīgi, bet pamazām atgriežas uz Zemes. Tas notiek tāpēc, ka Zemes atmosfēra nebeidzas pēkšņi, tikai kļūst ievērojami retināta lielos augstumos. Īstenībā, pat simtiem kilometru augstumā, kur riņķo ne viens vien satelīts, joprojām var konstatēt ļoti retinātu atmosfēru. Tāpēc, ka atmosfēra ir tik ļoti retināta lielos augstumos, satelītiem nepieciešams ilgs laiks, lai sabremzētos un atgrieztos uz Zemes.
Satelītiem, kas atrodas zemajās orbītās (simtiem kilometru augstumā) var būt nepieciešami gadi vai gadu desmiti, lai atgrieztos uz Zemes. Par satelītiem, kas atrodas augstākās orbītās mums parasti ir mazāka bēda, jo tie tur var uzturēties simtiem, pat tūkstošiem gadu.
Satelītam atgriežoties blīvākos atmosfēras slāņos, berze starp satelītu un atmosfēru ģenerē daudz siltuma. Tas ir tādēļ, ka satelīti lido ar lielu ātrumu, kas var sasniegt 29 000 km/h. Milzīgais karstums var izkausēt vai iztveicēt visu satelītu vai tā daļas. Līdzīgu efektu varam novērot meteoru lietus laikā, kad gaismas šautras (meteori vai ”zvaigžņu lietus”) rada dabiski materiāli (meteorīdi), kad tie sadeg Zemes atmosfērā.
Lai arī daudzi cilvēki tic, ka satelīti sadeg, ieejot Zemes atmosfērā, tomēr dažkārt satelītu daļas var un arī nonāk līdz Zemei. Protams, tādi satelīti kā space shuttle un citi speciāli kosmiskie lidaparāti nonāk līdz Zemei pilnībā sveiki un veseli, jo tiem ir speciāli tam paredzēta aizsardzība. Neaizsargātu satelītu daļas nonāk līdz Zemei, ja konkrētas daļas kušanas temperatūra ir ļoti augsta vai daļas forma ļauj tai ātri atbrīvoties no siltuma un saglabāt temperatūru zem kušanas robežas.
Ieejot Zemes atmosfērā obekts ļoti strauji sabremzējas. Pārslodzes sasniedz 10 G. Šīs pārslodzes kopā ar augsto temperatūru salauž struktūras gabalos.
Atlikušajām daļām ievērojami zaudējot ātrumu, tās karst mazāk, temperatūtra samazinās un objekts pamazām atdziest. Šai brīdī tas ir nonācis vēl blīvākā atmosfērā un var krist tuvu vertikāli tieši no debesīm. Tas ietriecas zemē ar salīdzinoši nelielu ātrumu, taču tas joprojām ir bīstami cilvēkiem un īpašumiem uz Zemes.
Ir ļoti grūti paredzēt, kur tieši nokritīs patvaļīgi Zemes atmosfērā ieejošs satelīts. Galvenokārt tamdēļ, ka tā sabremzēšanās atmosfērā ir atkarīga no atmosfēras blīvuma, bet lielos augstumos atmosfēras blīvums dažādās vietās un laikā var būt ļoti atšķirīgs. Pat ja izdodas paredzēt satelīta ieiešanu blīvākos atmosfēras slāņos ar dažu minūšu precizitāti, diemžēl, prognozes kļūda par vienu minūti rezultēsies simtos kilometru uz Zemes. Prognozes ir ļoti atkarīgas no objekta orbītas. Ja tā ir izstiepta, to ir vieglāk prognozēt. Jo orbīta ir tuvāka ideālam riņķim, jo neiespējamāk ir paredzēt kad un kur tieši objekts sāks ievērojami sabremzēties.
Ja satelīts vai kāda nesēja daļa ir aprīkota ar raķešdzinēju, to var pielietot, lai objektu nogāztu paredzētā vietā. Piemēram, okeānā. Šādu tehnoloģiju mēdz pielietot, sevišķi ja tas ir liels satelīts, kura daļas ar lielu varbūtību varētu nonākt līdz Zemei. Taču daudz vairāk ir satelītu, kuriem nav šādu iespēju. Dažkārt arī tādu, kuriem ir beigusies degviela, vai tādu ar kuriem ir pazaudēti sakari un tos vairs nav iespējams vadīt, pat ja tiem ir bijusi paredzēta iespēja tos kontrolēti nogāzt kādā okeānā.
Visā kosmisko lidojumu vēsturē ir zināms tikai viens atgadījums, kad satelīta atlūza ir trāpījusi cilvēkam. Par laimi tā bija ļoti viegla daļa un cilvēks netika ievainots.
Risks, ka cilvēkam varētu trāpīt kāda satelīta atlūza, tiek vērtēts kā viens pret triljonu. Salīdzinājumam, varbūtība ka tev iespers zibens ir apmēram miljons reižu lielāka.
Risku novērtējums ir veidots, balstoties uz faktu, ka pēdējo 40 gadu laikā līdz Zemei varētu būt nonākuši (izdzīvojuši iziešanu cauri atmosfērai) vairāk nekā 5 400 tonnu kosmisko atlūzu, bet nav ziņots, ka kāds tamdēļ būtu cietis. Tiesa, ziņojumu trūkums nenozīmē, ka nekur pasaulē neviens tāds gadījums nav bijis. Lielākais satelīts, kas jebkad ir atgriezies Zemes atmosfērā, bija Mir kosmiskā stacija. Tās masa bija 120 tonnas un tā tika kontrolēti noslīcināta Klusajā okeānā.
Rakstu sagatavoja Ints
Komentāri
