Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

NASA uzsāk šatlu vājo vietu apzināšanu (2142/0)


Publicēts: 6.02.2003

NASA tika brīdināti deviņus gadus atpakaļ, ka šatla spārnu pārklājums ir ļoti vārīgs pret atlūzām, kas varētu rasties pie pacelšanās.

Pēc brīdinājuma saņemšanas, NASA mainīja izmantotos materiālus un lidojuma noteikumus, lai mazinātu atlūzu trieciena risku. Tā teica Pauls Fišbeks, Kārnegija Mellouna universitātes profesors, kas vadīja 1994. gada pētījumus. „Šīs plāksnītes ir ļoti svarīgas. Ja tās tiek pazaudētas... šatls var arī aiziet bojā.” skaidroja profesors.

Kolumbijas bojāejas izmeklēšanas procesā vislielākā uzmanība tiek pievērsta tieši kreisā spārna apakšējai virsmai.

NASA preses sekretārs Deivids Dračlis teica, ka joprojām nevar komentēt šo izteikumu, jo nav savākti pietiekami dati, kas apliecinātu, ka plāksnītes tiešām ir iemesls Kolumbijas bojāejai.

Otrdien uz Arizonu un Kaliforniju tika izsūtītas komandas, pamatojoties uz ziņojumiem par šajos štatos atrastajām atlūzām, kas varētu palīdzēt izprast un izpētīt Kolumbijas bojāejas sākumposmu. Izmeklēšanas komanda papildus iegūs jaunus militāros fotouzņēmumus, kas izdarīti no kāda Apache klases helikoptera, un kuros redzama šatla bojāeja.

Fišbeks un viņa kolēģis no Stenfordas universitātes studēja bojājumus, kurus radījušas atlūzas pirmajos 50 šatlu startos un secināja, ka vidēji 25 termālās aizsargplāksnītes tiek bojātas. Analīžu rezultāti rādīja, ka visievainojamākās ir tieši spārnu apakšējās virsmas, kas atrodas tuvu fizelāžai un tieši zem apkalpes nodalījuma. Pētījumi tika analizēti trijos aspektos: kuras plāksnītes var tikt bojātas visbiežāk, kuras plāksnītes ir pakļautas vislielākajai karstuma iedarbībai šatlam nosēžoties, un zem kurām plāksnītēm atrodas viskritiskākās sistēmas.

Patlaban nav skaidrs, kurā tieši vietā tika bojātas termālās plāksnītes pie pacelšanās, bet īsi pirms Kolumbijas bojāejas, krass temperatūras kāpums tika konstatēts ap kreisās šasijas šahtu, kas ir ļoti tuvu fizelāžai, kā arī pašas fizelāžas kreisajā pusē.

Fišbeks teica, ka NASA „ņēma vērā mūsu padomus” un veica daudzus uzlabojumus, tai skaitā nomainot putu izolāciju uz nesējraķetēm, kā arī pieļaujot mazāku ledus kārtu uz degvielas tvertnēm pirms pacelšanās. Ledus uz degvielas tvertnēm veidojas, jo to iekšienē ir ļoti auksts, šķidrs ūdeņradis un skābeklis.

Kolumbijas katastrofas izmeklēšanas process īpaša uzmanība tiek pievērsta putu izolācijas materiāla gabalam, kas atlūza no ārējās degvielas tvertnes pacelšanās laikā un ietriecās kreisā spārna apakšējā virsmā, iespējams izraisot bojājumu termālās aizsardzības plāksnītēs, un iespējams noveda pie šatla bojāejas.

Fišbeks uzsvēra, ka neviens precīzi nezina, vai tiešām šī atlūza ir vainojama Kolumbijas katastrofā, un kurā vietā tā precīzi ietriekusies pie pacelšanās. „Radot jebkādu iznženiertehnisku ierīci vienmēr pastāv risks, vienalga, vai tas ir skolas autobuss, tankeris vai kosmosa kuģis. Vienmēr pastāv risks, ka būs notikumu kombinācija, kas var izraisīt negadījumu,” viņš teica. „Vienkārši nav iespējams uztaisīt lietu, kuras lietošanai nepastāvētu kaut vismazākais negadījumu risks.” Viņš vienīgi piebilda, ka šoreiz jautājums ir: „Vai viņi izdarīja visu, ko varēja un vajadzēja izdarīt?”

Fišbeka ziņojums ataino gan ārējo degvielas tvertņu un nesējraķešu izolācijas putu, gan ledus izraisītos iespējamos bojājumus. Viņš atklāja, ka pastāv daudz lielāka iespēja, ka tiks bojāta šatla labā puse nekā kreisā. Procentuāli tas ir aptuveni 40-60 %. Viņš turpināja, ka, lai gan labā spārna plāksnītes esot vairāk pakļautas trieciena riskam, tad kreisā spārna bojājums esot bīstamāks. Fišbeks minēja, ka pirmajos 50 šatlu lidojumos, laika posmā no 1981. līdz 1992. gadam, viena lidojuma laikā tika bojātas vidēji 3 – 150 plāksnītes.

Izolējošās putas un plāksnītes ir NASA uzmanības centrā jau kopš šatla programmas sākuma. Gadu gaitā putu izolācija bieži ir bojājusi plāksnītes. Patiesībā, drīz pēc tam, kad NASA pārtrauca lietot freonu kā putu sastāvdaļu vides aizsardzības nolūkos, Kolumbija ieguva ievērojamus plāksnīšu bojājumus tieši no putām 1997. gada pacelšanās laikā. Tā ziņoja NASA inženieris Gregorijs Katniks. Katniks pieļāva iespēju, ka jaunā putu formula nebija īsti piemērota smagajiem pacelšanās apstākļiem. Bet pēc 1997. gada negadījuma putu recepte tika uzlabota un pārstrādāta.

„Tiesa, jau kopš Pirmās Dienas, izolācija ir bijusi lielākā problēma. Gabali atlūza,” teica Seimors Himmels, atvaļināts NASA darbinieks, kas divas desmitgades strādāja kā drošības speciālists.

Putas ir viegls poliuretāna savienojums, kas izsmidzinās līdzīgi kā skūšanās putas, bet sacietējot ir ļoti cietas. Pie ātruma, ar kādu šatls paceļas kosmosā, putu atlūzām piemīt patiesi postošs efekts. Vēl jo vairāk, jo melnās silīcija stikla šķiedras plāksnītes, kas klāj šatla apakšu, ir tik trauslas, ka pat neliels trieciens var radīt bojājumus.

Pēdējā Kolumbijas pacelšanās laikā putu atlūza sadūrās ar kreisā spārna apakšdaļu. Inženieri rūpīgi analizēja bojājuma apjomu un secināja, ka komandai briesmas nedraud. Pirmdienā Maikls Kosteļniks, kosmisko lidojumu asociētais vadītājs paziņoja, ka gabals, kas atlūza no degvielas tanka un sabojāja Kolumbijas plāksnītes, bija „lielākā atlūza, kāda jebkad ir bijusi”. Kostelniks pieminēja, ka izolējošo putu problēma ir nepārtrauktā uzmanības degpunktā. „Ir ieguldīts daudz darba un pūliņu, lai atrisinātu sastāva un stiprināšanas problēmas. Mēs turpinām strādāt pie šī jautājuma,” viņš teica.

Pat profesionāļi nav pārliecināti, ka putas izraisīja katastrofu. „Es esmu apstulbis,” teica astronauts Maiks Mulāns, kurš devās kosmosā ar Atlantis 1988. gadā. „Es esmu redzējis kā putas ieskrāpē un pat pilnībā noplēš vairākas plāksnītes, Bet, ak Dievs, man nebija ne mazākās nojausmas, ka tas varētu kompromitēt sistēmu. Es nezinu, man ir grūti tam noticēt.” Viņš atcerējās, ka vienai no nesējraķetēm Atlantis pacelšanās laikā atlūza augša un ietriecās šatla apakšējā virsmā, sabojājot simtiem plāksnīšu. Dažas atlūza vispār nost. Bet pieci Atlantis komandas locekļi ar visu šatlu neskarti atgriezās uz Zemes.

Izolācijas materiālu atlūzas, kuru izmērs svārstās no mazām pārslām līdz ievērojamiem gabaliem, parasti tikai ieskrambā plāksnītes. Daudzi vispār neskar šatla virsmu.

Putas tika pakļautas „izmaiņu virknei, gan noteikumos kā un kur tās tika lietotas, gan pie kādiem apstākļiem tās tiek lietotas, gan arī kādi materiāli tiek izmantoti,” stāstīja Himmels.

Korporācija Lokhīd Martin ir degvielas tanku izstrādātāji, savukārt izolācijas putu izgatavošanā iesaistīts ļoti garš izstrādātāju saraksts. Silīcija plāksnītes, kas pārklāj šatla apakšējo virsmu, arī izgatavo Lokhīd Martin.

Plāksnītes aizsargā šatlu nu milzīgā karstuma, kas rodas nosēšanās procesā. Ja dažu plāksnīšu trūkst īpaši jūtīgos apgabalos, tas var izraisīt ķēdes reakciju, kas savukārt var novest pie šatla bojāejas. Pārsvarā šatli uz Zemi atgriežas ar bojātām vai trūkstošām plāksnītēm, kas ir rezultāts atlūzu triecieniem pie pacelšanās.

Himmels stāstīja, ka viņš un pārējie kosmisko lidojumu drošības padomes (izveidota pēc 1967. gada Apollo negadījuma) speciālisti, nekad nav aizmirsuši savos ziņojumos pieminēt šo plāksnīšu ievainojamību. „Tas bija labi zināms fakts. Ir lieki teikt: Ja jūs zaudēsiet daudz aizsargplāksnītes, tad mirsiet,” teica Himmels.

Atvaļinātais lidojumu inženieris Toms Makkījers sava darba laikā ir novērojis, ka plāksnītes tiek bojātas ļoti bieži. „Es domāju, ka šī visa plāksnīšu lieta ir trausla ne tikai idejiskā plāksnē, bet kaut kādā ziņā arī pašā modelī,” viņš teica.

Iespējams, ka Kolumbijas pēdā starta laikā putas ir bijušas pārklātas ar ledu. Tādēļ tās varēja radīt dziļākus un nopietnākus bojājumus. Šatla programmas vadītājs Rons Ditemors izteica cerību, ka šīs nedēļas beigās varētu jau zināt kaut ko sīkāk.

Marcia Dunn (SPACE.com)

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE