Kopš Habla kosmiskā teleskopa palaišanas 1990. gadā, tas ir kļuvis par visnozīmīgāko instrumentu astronomijas vēsturē. Sniedzis ieskatu Visuma dzīlēs daudz tālāk un niansētāk, kā līdz šim, tas vienlaikus ir radījis arī mūsu prātos priekšstatu par to, kādas izskatās galaktikas un miglāji. Par jubilāru raidījumā Zināmais nezināmajā saruna ar "Star Space" redaktori Annu Ginteri un astronomu, žurnāla Terra 2.0 galveno redaktoru Ilgoni Vilku.

Habls “redz” redzamo gaismu un nedaudz ieskatās arī siltuma starojumā - infrasarkanajos viļņos, tāpēc redzējums ir plašāks nekā cilvēka acij, tāpēc arī vajadzīga attēla pēcapstrāde, lai iekrāsotu to, ko cilvēka acs nesaskata. Teleskops “redz” sākot ar Saules sistēmas objektiem līdz vistālākājām galkaktikām, kas ir 10 miljonu gaismas gadu attālumā.

Teleskopa spoguļa diametrs ir 2,4 metri. To izmainīt nevar. To gatavoja septiņus gadus un arī bija kļūdas. Pirmās bildes sarugtināja petniekus, tās bija miglainas. Pēc trīs gadiem kopš teleskopa palaišanas startēja pirmā misija un uzlika teleskopam brilles, speciāli pieslīpētas lēcas, lai Habls redzētu skaidrāk.

Kā svarīgākās lietas, par kurām licis aizdomāties teleskopa izpētītais, Anna Gintere min “dziļos laukus”, kur teleskops skatās uz mazu melnu pleķīti, kādu debesīs varam redzēt caur kokteiļa salmiņu, bet, Habla teleskops ir atklājis tūkstošiem galaktiku šajā pleķītī. Šis galaktiku daudzums visumā liek domāt, ka neesam vieni. Varbūt citas dzīvības formas arī caur kādu teleskopu skatās uz mums.

Ilgonis Vilks norāda, ka plašai publikai Habla ieguldījums tas, ka parādījis visumu krāsainu. Viņu fascinē dažādu miglāju attēli, cik detalizēti tie ir, salīdzinot ar iepriekš iegūtajiem.

Vairs nav iespējama teleskopa apkope orbītā. Paredzēts, ka teleskops darbosies līdz 2020. gadam, varbūt vēl kādu gadu ilgāk. Sākotnējais Habla teleskopa ekspluatācijas laiks bija paredzēts īsāks.

Edvīns Habls – Habla teleskopa "tēvs"

Amerikāņu astronoms Edvīns Pauels Habls pasaulē nāca 1889. gada 20. novembrī. Bērnībā viņš vairāk izcēlās ar savām fiziskajām dotībām sportā, nevis intelektuālajām spējām. Tiesa, viņa sekmes skolā tik un tā bija labas teju visos mācību priekšmetos. Lai arī īpaši talantīgs viņš bija spēlējot beisbolu, futbolu un basketbolu, Edvīns Habls studēt devās uz Čikāgas universitāti, kur viņš pievērsās matemātikai un astronomijai. Pēc bakalaura grāda iegūšanas 1910. gadā viņš tālāk devās uz Oksfordu, sākotnēji studējot jurisprudenci (to viņš bija solījis savam mirstošajam tēvam), bet vēlāk pievēršoties literatūrai un spāņu valodai, iegūstot maģistra grādu.

Edvīna Habla tēvs nomira 1913. gadā, laikā, kad dēls vēl studēja Anglijā, taču pēc traģiskā notikuma viņš atgriezās Amerikā, lai rūpētos par māti un jaunākajiem brāļiem un māsām.

Lai arī Edvīns Habls godam pildīja tēvam doto solījumu studēt jurisprudenci, viņš arī paguva apmeklēt dažas matemātikas nodarbības un pievērsties zinātnei. Taču pēc tēva nāves viņam nebija ne mazākās vēlēšanās darboties praksē kā juristam. 25 gadu vecumā viņš jau bija kļuvis par profesionālu astronomu, līdztekus tam arī trenējot vietējo basketbola komandu.

Kad ASV paziņoja par karu ar Vāciju, 1917. gadā, Habls steidza pabeigt savu disertāciju un drīz vien arī brīvprātīgi pieteicās ASV armijā. Pēc Pirmā pasaules kara beigām Habls gadu pavadīja Kembridžā, kur viņš atsāka studēt astronomiju. 1919. gadā viņam jau piedāvāja darbu Kalifornijā Kārnegī institūta Mauntvilsonas observatorijā, kur viņš nostrādāja līdz pat sava mūža beigām.

Habla galvenā pētījumu joma bija galaktikas. 1924. gadā viņam Andromēdas miglājā izdevās saskatīt atsevišķas zvaigznes un noteikt attālumu līdz tām. Tādā veidā Habls pierādīja, ka šādi spirālveida miglāji ir zvaigžņu sistēmas, līdzīgas mūsu galaktikai.

Šis atklājums, ko amerikāņu astronoms veica 1924. gada 30. decembrī, radīja īstu apvērsumu cilvēces priekšstatos par visuma izmēriem un uzbūvi.

Tobrīd 35 gadus vecais pētnieks aprēķināja attālumu līdz vairākām tā dēvētajām cefeīdām jeb zvaigznēm, kas periodiski maina spožumu, Andromēdas miglājā. Izdarījis attiecīgos aprēķinus Andromēdas miglāja, Habls secināja, ka Andromēdas miglājs nav vis zvaigžņu koncentrācija mūsu galaktikas – Piena ceļa – robežās, bet gan cita, mūsējai līdztekus pastāvoša galaktika, un šādu galaktiku visumā ir, domājams, miljoniem.  

1929. gadā Habls atklāja sakarību starp galaktiku tā saucamo sarkano nobīdi un noskaidroja, ka galaktikas cita no citas attālinās. Tas deva pirmos pieradījumus Lielā Sprādziena teorijai.

Edvīnu Hablu 1949. gadā piemeklēja sirdstrieka, kas būtiski ietekmēja viņa tālākās spējas darboties, tomēr līdz pat savai nāvei 1953. gadā, viņš turpināja veikt pētījumus.