Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Par nesaprašanos... (842/2)


Publicēts: 4.11.2013

2013. gada 8. novembrī Latvijas kinoteātros sāks izrādīt Orsona Skota Kārda grāmatas "Endera spēle" ekranizāciju. Par ko būs šī filma? Par nesaprašanos... un kas gan cits varētu valdīt zemiešu un citplanētiešu starpā. Interesanti, ka lielā daļā zinātniskās fantastikas darbu tieši savstarpējā komunikācija ir visvieglāk atrisināmā problēma. Tas gan ir arī saprotami, jo filma, kurā pirmā kontakta laikā cilvēki izdzirdētu "Krumlak burbun" un tad censtos to atšifrēt turpmākos 500 gadus, visticamāk ne tuvu neatpelnītu ieguldītos līdzekļus. Kāda gan varētu būt realitāte?

Kad cilvēce tikko sāka domāt par iespējamajiem kontaktiem ar ārpuszemes civilizācijām, šķita, ka tas būs ļoti vienkārši risināms jautājums. Mazliet matemātikas un kontakts nodibināts.

"Ilgu laiku SETI uzskatīja, ka zinātne un matemātika ir universālas, ka tās ir kā tāds Visuma Rozetas akmens," teica psihologs Duglass Vakočs. "Pēdējo 10 līdz 15 gadu laikā pieaug bažas, ka saziņa būs patiess izaicinājums."

Tieši eksakto zinātņu pārstāvji ir tie, kas uzskata, ka matemātika palīdzēs atšifrēt citplanētiešu valodu. Tomēr citu nozaru pārstāvji - antropologi, valodnieki un komunikāciju zinātnieki arvien biežāk norāda, ka saziņa ar prātu, kas nav līdzīgs mūsējam, būs ļoti grūta, varbūt pat neiespējama.

Aizdomājieties, cik sarežģīts ir cilvēka prāts, cik daudz no tā esam izpratuši paši, kas esam savas sugas pārstāvji. Saprast, kā darbojas citas sugas prāts, ir ne mazāk grūti kā tumšo matēriju, dzīvības rašanos un citas neatrisinātas problēmas.

1961. gada novembrī Grīnbenksā satikās zinātnieku un inženieru grupa, lai spriestu par ārpuszemes civilizācijām. Astronoms Frenks Dreiks toreiz publiskoja savu Dreika vienādojumu, kas ļauj aprēķināt teorētisko iespējamo inteliģento ārpuszemes civilizāciju skaitu mūsu galaktikā. Fiziķi Džuzepe Kokoni un Filips Morisons prezentēja ideālo saziņas signālu, kas sastāvētu no mazu pirmskaitļu virknes, vai vienkāršām aritmētiskām summām.

Savā ziņā šāds pieņēmums šķiet loģisks. Kā nekā Visums ir tikai viens un visticamāk arī citas saprātīgas būtnes reģistrē to pašu realitāti, ko mēs. No otras puses Visums ir milzīgs un novērojumi var atšķirties.

1998. gadā Duglass Vakočs rakstīja par krievu astronomu Panovkinu, kurš ir teicis šādus vārdus: "Nav pareizi pieņemt, ka cilvēki un citplanētieši varēs savstarpēji sazināties tikai tāpēc, ka viņi ir saskārušies ar konkrētiem reāliem fizikāliem objektiem." Panovkins uzskatīja, ka lielākajai daļai civilizāciju būs atšķirīga pieredze par šiem reālajiem objektiem, tādēļ tikai niecīga daļa citplanētiešu varētu būt pietiekami līdzīgi cilvēkiem, lai varētu ar tiem komunicēt.

Tas ir saistīts ar maņām, ar kurām mēs uztveram realitāti. Kādus mēs iedomājamies citplanētiešus? Lielākoties tiem ir acis, ausis, divas rokas un divas kājas. Tomēr realitāte var izrādīties pavisam savādāka. Ja ticam evolūcijai, tad nav nekādas garantijas, ka vēlreiz uzrastos cilvēkam līdzīgi radījumi.

1974. gadā publicētā rakstā filozofs Tomass Nāgels aicina mūs iztēloties sevi sikspārņa vietā. Vienkāršāk par vienkāršu! Tas nozīmē lidināties apkārt, izmantot eholokāciju, lai sameklētu pārtiku, un gulēt ar kājām gaisā. Tas ir tas, ko mēs zinām par sikspārņiem. Tā mēs iztēlojamies sikspārņa būtību. Tomēr mums nav ne mazākā nojausma, ko tas patiesībā nozīmē - būt par sikspārni.

"Ir neiespējami būt par citu dzīvības formu," teica antropologs Džons Trafāgans no Teksasas universitātes. "Tas, kas notiek viņu galvās, būtiski atšķiras no tā, kas notiek mūsējās."

Pat ja mēs uzzinātu visu iespējamo par sikspārņu uzvedību, tas tomēr nav tas pats, kas uztvert realitāti no sikspārņa viedokļa.

Kāds tam sakars ar matemātiku? Iespējams, ka mūsu matemātika ir pielāgota cilvēka pasaules uztverei, mūsu realitātei.

Iedomājieties tumšu un mākoņainu citplanētiešu planētu, kur redzei nav nekādas nozīmes. Iespējams, ka arī dzirde tur nav cieņā. Šī rase kā galveno maņu izmanto ožu. Tagad izskaidrojiet šiem inteliģentajiem radījumiem, ko nozīmē aplis. Kā smaržo pī?

"Pat laika uztvere var atšķirties," paskaidroja Vakočs.

Šādi uztveres modeļi var būt neskaitāms daudzums. Piemēram, bites. Tās izmanto redzi, bet uztver pasauli polarizētā gaismā, kas nozīmē, ka puķe no rīta izskatās savādāk nekā pēcpusdienā. Elektriskie zuši un dažas citas zivis izmanto elektriskos laukus, lai orientētos. Un tie ir tikai piemēri no mums zināmās pasaules un tajā mītošajām dzīvības formām.

Matemātika ir atvasināta no tā, kā mēs redzam un piedzīvojam savu realitāti. Kā norāda saziņas zinātnieki, valoda sakņojas metaforās, kas mums ļauj reālas lietas pārvērst simboliskās idejās. Metaforas ir tik dziļi iesēdušās mūsu apziņā, ka ir ārkārtīgi grūti pamanīt to esamību.

Ja matemātika ir valoda, piedevām ļoti specializēta un abstrakta, tad arī tā ir metaforiska. Valodnieks Džordžs Lākovs un saziņas zinātnieks Rafaēls Nunes savā jaunākajā publikācijā "No kurienes radusies matemātika", spriež, ka mēs izmantojam pamatidejas, piemēram saskaitīšanu, lai atvasinātu daudz abstraktākus jēdzienus kā kvadrātsakni no trīs un bezgalību.

Ja reiz matemātika nederēs kontaktu dibināšanai, vai ir vēl kādi citi veidi?

Kad Karls Sagāns veidoja Pioneer 10 un 11 plāksnītes ar vēstījumu ārpuszemes saprāta brāļiem, viņš rakstīja, ka tās ir rakstītas vienīgajā valodā, kuru mēs līdzdalam ar iespējamajiem saņēmējiem - zinātnē.

Cilvēka zināšanu kopums ir iegūts noteiktā laika periodā noteiktos apstākļos. Ja mūsu rīcībā būtu bijušas citas maņas un citas idejas, vai zinātne būtu tāda, kādu mēs to pazīstam mūsdienās? Piemēram, inteliģenta elektriskā zuša mazulis intuitīvi zina visu par elektromagnētismu, kuru cilvēces labākie prāti sāka apgūt tikai 19. gadsimtā. Kāda būtu zinātne, ja izejas punkts būtu šāds?

1963. gadā valodnieks Rasels Smits rakstīja, ka mēs nevaram pieņemt, ka inteliģentas ārpuszemes būtnes sapratīs mūsu matemātiku, tāpat kā mēs nevaram pieņemt, ka viņi sapratīs angļu valodu.

Tātad nekādu cerību? Iespējams, ka tomēr tik slikti nav.

Daži zinātnieki uzskata, ka labākā vieta, kur mācīties komunicēt ar citu inteliģenci, ir tepat uz Zemes. Piemēram, delfīni. Tas mums var palīdzēt saprast, kāda tipa saziņa var dot vēlamo rezultātu.

Ja gadījumā SETI galvenais mērķis tiks sasniegts un mūsu radioteleskopi uztvers kādu signālu, šī informācija jau mazliet kaut ko pastāstīs par pašiem sūtītājiem. Varbūt to, ka viņi iespējams māk būvēt radioteleskopus. No tā mēs varētu secināt, ka viņiem ir kāda nojausma par matemātiku. Vai vismaz to, ka viņi ir sociālas būtnes, pieņemot, ka tik sarežģīta konstrukcija nav indivīda sasniegums.

Un tomēr tas nebūs viegli. Saziņa būs lēna. Mēs joprojām precīzi nezināsim, kā pateikt to, ko vēlamies.

"Informācijas noformēšana būs izaicinājums vienmēr," teica Vakočs. "Mums pierasts formāts var izrādīties pilnīgi nesaprotams citai civilizācijai."

Vakočs uzskata, ka pat informācijas nodošanas veidam ir jābūt informatīvam. Piemēram, ja mēs vēlamies paziņot, ka zinām, kas ir ūdeņradis, tad informācija jānosūta frekvencēs, kas raksturīgas ūdeņraža emisijai.

Ja komunikācija starp dažādām sugām būtu tik vienkārša, kādēļ cilvēks joprojām nesaprot, ko runā delfīni, ko rej suņi un ko pīkst peles. Protams, mēs varam ar paceltu galvu soļot visam pāri un apgalvot, ka vienīgā inteliģentā dzīvības forma uz Zemes ir cilvēki, bet vai esam par to 100% droši? Varbūt mēs esam tie, kas nesaprot, ko viņi saka?

WIRED

Komentāri

  1. Vilnis Tukums tieši 4.11.2013 domāja šādi:

    "Endera spēle" bija pēdējā zinātniskās fantastikas grāmata, ko izlasīju.

  2. Nelabojams tieši 4.11.2013 domāja šādi:

    Mazliet diletanta spriedelējumi par tēmu.
    Strauja intelektuālā attīstība dzīvajā dabā parādījās tad, kad par dominējošo kļuva informācijas kanāls ar pietiekami lielu caurlaidību - optiskais. Tas prasa pietiekamu informācijas apstrādes jaudu, kā rezultātā attīstās smadzenes, kurām, attiecīgi, parādās lielākas iespējas u.t.t. - veidojas pozitīvā atgriezeniskā saite smadzeņu attīstībai. Pārējās maņas, pat ja tās ir īpaši labi attīstītas, ir tikai papildus iespējas vai vēlāka pielāgojuma rezultāts. Eholokācija ir zināmā mērā izņēmums, jo relatīvi neliela informācijas apjoma iegūšanai tiek prasītas lielas "skaitļošanas" jaudas. Secinājums: saprāts var rasties tikai tad, ja ir pietiekami platas joslas bāzes informācijas kanāls. Maz ticams, ka tas varētu būt kaut kas, kas NAV optika šādā vai tādā diapazonā. Arī optika samērā šaurā diapazonā - ne pārāk tālu IS un/vai UV virzienā, ko ierobežo starojuma absorbcijas nosacījumi. Pat neoglekļa dzīvībai, ja tāda pastāv, šis diapazons nebūs pārāk atšķirīgs, jo noteicējs te pat nav bioķīmija, bet fizika un informācijas teorija.
    Ir arī loģiski pieņemt, la līdzīgos vides apstākļos evolūcija noris līdzīgi. Tātad ir liela varbūtība uz Zemei līdzīgas planētas satikt mums visai līdzīgus humanoīdus. Tai pašā laikā ļoti problemātiski iedomāties, kā izskatās mūsu saprāta radinieks, teiksim, pie 3 g, 10 atmosfērām, sarkanā pundura apgaismojuma un ar amonjaka vielu maiņu.
    Par domāšanas izpratni - jautājums vietā. To labi ilustrē "sekmes" kaut vai delfīnu valodas apgūšanā :D






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE