Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Nejaušības dīvainā vara (3404/0)


Publicēts: 23.02.2010

„Nejaušība ir spēcīgākā lielvara pasaulē”, domā vācu rakstnieks Erich Kāstner. Šobrīd mēs no nejaušības esam atkarīgi vairāk kā jebkad, saka nejaušību pētnieki: jo sarežģītāka ir mūsu pasaule, jo lielāka vara tajā ir nejaušībai. Un, jo precīzāk mēs mēģinām plānot savu dzīvi, jo tālāk no sliedēm mūs var izsist nejaušība, bet – mums ir iespējas to ieplānot arī kā palīgu.

Albert Camus savulaik uzskatīja, ka nav absurdāka veida kā aiziet no dzīves kā iet bojā autoavārijā. Viņš mira 1960. gada 4. janvārī autokatastrofā. Alberta mēteļa kabatā atradās vilciena biļete uz Parīzi. Ceļā uz staciju viņš nejauši bija saticis paziņu, kurš arī devās uz Parīzi, bet ar auto, un pieņēmis tā piedāvājumu braukt kopā. Visi pārējie automašīnā sēdošie izdzīvoja. Camus kolēģis, Anatole France esot teicis: nejaušība ir dieva pseidonīms, kad viņš nevēlas parakstīties ar savu vārdu.

Vai dievam bija kaut kas pret Camus, nav zināms, tāpat kā nav zināms, vai viņam vispār ir kāds sakars ar nejaušību. Arī Alberts Einšteins pretojās kvantu fizikas apgalvojumam, ka viss notiekošais pasaulē ir viena vienīga nejaušība. Dievs nemet kauliņus, viņš pukojās.

Kā var gadīties tā, ka māsas Sheila Wentworth un Doris Jean Hall, viena otrai nezinot, vienlaicīgi ar auto dodas ceļā, lai apciemotu viena otru, bet pusceļā uz šosejas viņu automašīnas frontāli saduras un abas māsas iet bojā?

Kā var gadīties tā, ka Les Garvell no Londonas četras reizes vinnē galveno laimestu lotto spēlē (iespēja laimēt vienreiz ir 1 pret 140 miljoniem)?

Kā var gadīties tā, ka lidmašīnā uz Floridu, kurā Dorothy Fletcher no Liverpūles piedzīvo sirds infarktu, uz stjuartes jautājumu, vai lidmašīnā ir kāds ārsts, atsaucas piecpadsmit kardiologi?

Kad mēs dzirdam par šādiem notikumiem, mūsu pirmā reakcija ir: kaut kas tur slēpjas, tā taču nevar būt sagadīšanās! Matemātiķi un statistiķi, savukārt, smaida un atturīgi klusē, jo zina: tā ne tikai var būt nejaušība, tā ir nejaušība.

Gerd Gigerenzer, Maksa Planka institūta direktors Berlīnē: iedomājaties gadījumu cilvēka dzīvē, kura iespēja notikt ir, piemēram, viens pret miljonu. Tas nozīmē, ka Vācijā vien tas var atgadīties ar apmēram 80 cilvēkiem. Neskatoties uz to, mēs katrreiz brīnāmies.

„Ir iespējams, ka notiks neiespējamais”, jau savā laikā zināja grieķu filozofs Aristotelis un savu atziņu balstīja nevis uz matemātiku, bet uz savu dzīves pieredzi. Arī mums visiem tā, dzīves pieredze, ir, tomēr ieskatīties acīs nejaušībai – to mēs darām visai nelabprāt. Sastopoties ar nejaušību, rodas nepatīkama bezspēcības sajūta. Redzēt un izprast sakarības tajā, kas notiek apkārt mums, - tas mums patīk daudz labāk. Un tā mēs dodamies sakarību, iemeslu un pamatojumu meklējumos, kad trīs reizes pēc kārtas nejauši satiekam vecu, gadu desmitus neredzētu skolas biedru, kad mūsu brālis zvana tieši tad, kad par viņu domājam vai kad kārtējo reizi veikalā esam iestājušies lēnākajā rindā.

Liktenis? Sagadīšanās? Kas vispār ir nejaušība? Par nejaušu tiek uzskatīts gadījums, kurš nav ne paredzams, ne ietekmējams un kuram nav izskaidrojuma. Zinātnē ar nejaušību pētīšanu nodarbojas vairākas nozares – matemātiķi aprēķina nejaušības iespējamību, filozofi diskutē par tās ietekmi, fiziķi mēģina sadzīt tās pēdas laboratorijās, psihologi skaidro tās ietekmi, sociologi pēta augsni, kurā nejaušības rodas. „Nejaušība ir atslēga dzīvei”, savulaik teica Cicerons,„vīrs, kurš bieži spēlē, agrāk vai vēlāk uzmetīs vairākus „zelta” metienus. Vai tiešām mēs esam tik dumji, lai to piedēvētu kaut kam pārdabiskam, nevis vienkārši veiksmei?” Sevišķi grūti mums ir atpazīt un akceptēt nejaušību, ja tā skar mūs pašus. Faktu, ka starptautiskā aviosatiksme gadā rēķinās ar 25-ām totālām aviokatastrofām, mēs akceptējam un, aci nemirkšķinot, atvaļinājumā lidojam uz siltajām zemēm, bet kad kāds no mūsu tuviniekiem ir lidmašīnā, kurai atgadās kas nelāgs, aptvert mums to nenākas viegli. Jo kad nejaušība kļūst personiska, mums, savukārt, kļūst neomulīgi.

Mēs meklējam izskaidrojumus, zīmes, sakarības. Un katrs no mums arvien no jauna pieļaujam kļūdu, sajaucot sagadīšanos ar sakarību, tas ir: mēs mēģinām sasaistīt divus vai vairākus savstarpēji neatkarīgus notikumus. Reizēm tas var pieņemt absurdas formas: novērojot 2000 vīriešus, tika konstatēts, ka tiem, kuri katru rītu neskujās, ir par 70% lielāka iespēja piedzīvot infarktu. Iespējams, tas atbilst patiesībai, bet tas, ka kāds neskujās, nekādā gadījumā nav iemesls infarktam. Tomēr: ilūzija par sakarībām arī tur, kur to nav, nomierina mūs, mēs jūtamies mazāk pakļauti liktenim. Varbūt tomēr ir vērts no rīta noskūties...:)

Mēģinājumi visur atrast jēgu nav saistīti ar mūsu stūrgalvību, tie ir saistīti ar to, ko esam mācījušies. Vēstures grāmatās par pagājušiem notikumiem tiek stāstīts sakarīgi un loģiski, viens notikums seko otram, visam ir sava jēga un mērķis, visam vajadzēja būt tā un ne savādāk. Ka šāda uztvere ir iespējama tikai skatoties atpakaļ un būtībā ir ilūzija, pateikts netiek. Sekas tam ir tas, ka arī tagadnē mēs meklējam līdzīgus šablonus, kas iemācīts, ir iemācīts. Vēl vairāk šādus meklējumus stimulē mūsu smadzenes, kuru algoritmi nav paredzēti nejaušības ģenerētas informācijas apstrādei. Profesors Daniel Kahneman no Prinstonas universitātes: „Mūsu smadzenes ir radušas atpazīt sakarības. Tieši tāpēc arī nejaušība mums izskatās pēc sakarības. Mēs nespējam atzīt, ka ir lietas, kas ir neparedzamas principā.” Viņa kolēģis Londonā, Chris French papildina: „Tieši tāpēc mēs, cilvēki, esam tik veiksmīgi kā suga, jo mēs esam apguvuši spēju atrast sakarības starp notikumiem. Cena tam ir mūsu tendence meklēt sakarības arī tur, kur to nav”.

Nejaušība, šķiet, reizēm ir tendēta uz humoru, arī uz melno...

2001.gada vasarā, Mančesterā, nomaldījusies golfa bumbiņa trāpa pa galvu kādam garāmgājējam. Desmit dienas vēlāk tieši tajā pašā vietā arī viņa sievai pa galvu trāpa golfa bumbiņa, tieši tā paša golfa spēlētāja raidīta. 2003. gada 6. jūlijā Eric Williams savā auto ceļa krustojumā Jorkšīrā zaudē samaņu un ietriecas pensionāra Gordons White dzīvojamajā istabā. Abi izdzīvo. Tieši pēc gada 2004. gada 6. jūlijā tieši tas pats notiek vēlreiz un atkal abi ir ievainoti, bet dzīvi. Uzņēmējs Daniel de Toit savā runā kolēģu priekšā atzīmē, ka nāve mūs var pārsteigt jebkurā laikā. Mirkli vēlāk viņš iemet mute piparmētru konfekti, aizrijās un nosmok. Nejaušība un varbūtība ir abstrakti lielumi, dzīve un nāve – nē.

Atpazīt nejaušību lielākoties ir iespējams no attāluma, piemēram, monēta: jo biežāk mēs to metīsim, jo lielāka ir varbūtība, ka kapeikas un ģērboņa attiecība tuvosies 50-50. Bet – var paiet kāds laiciņš, līdz mēs līdz šai attiecībai nonāksim, jo izņēmums no likuma ir iespējams jebkurā brīdī. Var, piemēram, piecas reizes pēc kārtas uzkrist viena monētas puse un paviršam vērotājam tā nebūt nešķitīs nejaušība. Pat iespēja, ka monēta piecdesmit reizes pēc kārtas nokritīs ar vienu pusi uz augšu, pastāv un ir aprēķināma: ja miljons cilvēku 600 gadus pēc kārtas 40 stundas nedēļā metīs monētas, tas var notikt. Taču tik pat labi tas var notikt arī atskaites perioda pašā sākumā.

„Laiks un nejaušība ir cilvēces lielākie tirāni”, formulēja filozofs Johans Gotfrīds Herders.

Lai izpaustos visā krāšņumā, nejaušībai vajag sabiedrotos – citas nejaušības. Sevišķi labi to varam novērot „normālo katastrofu” gadījumos – tā pētnieki sauc vairāku nejaušību virkni, kura noved pie dramatiskām sekām. Sociologs Charles Perrow no Pitsburgas ir izmeklējis pēdējās desmitgades lielākās katastrofas (Three Mile Island AES, lidmašīnu sadursme virs Bodensee u.c.). Viņa secinājums: tās visas ir vairāku desmitu savstarpēji nesaistītu nejaušību rezultāts. Faktiski vienīgais to priekšnoteikums ir tehniskā kompleksitāte un sarežģītība.

NASA ir ārkārtīgi rūgta pieredze šai sakarā. 1985.gadā NASA publicēja aprēķinu, no kura izrietēja, ka Space-Shuttle avārijas varbūtība ir 1 pret 100000. Realitātē no 113 misijām divas beidzās ar katastrofu, varbūtība tātad 1 pret 56. Iemesls nepareizajam aprēķinam ir pavisam vienkāršs: superkompleksas sistēmas atver nejaušībai visas durvis. Kopš pēdējās avārijas NASA atsevišķos mezglos izmanto tikai 386-tos procesorus no astoņdesmitajiem gadiem, jo tie ir izrādījušies visuzticamākie.

Svarīgākais, lai minimizētu kļūdu un katastrofu varbūtību, ir pēc iespējas lielāks alternatīvu skaits. Ja mūsu smadzenes būtu konstruētas līdzīgi datoram, kurš ir atkarīgs no viena centrālā procesora, šādu „normālu katastrofu” tajās būtu papilnam. Par laimi mūsu smadzenes strādā decentralizēti, katrs uzdevums tiek sadalīts starp neskaitāmām nervu šūnām. Ne tikai tehnika mūsdienās ir deserts nejaušībai, tai patīk arī mūsu ikdienas kompleksitāte. Salīdzinot ar cilvēkiem pirms 200 gadiem, mums šodien ir simtkārt vairāk alternatīvu kā izveidot savu dzīvi, tūkstoškārt vairāk informācijas. Tādā pašā attiecībā pieaug arī nejaušības loma mūsu dzīvē, tā var būt gan maza, gan liela, gan veiksmi, gan nelaimi nesoša.

Nejaušība ir bijusi vienmēr. „Lai ko arī daba radīja, tas notika bez mērķa un nolūka”. Ar šo teikumu Čarlzs Darvins satricināja pasauli, kurai līdz tam fonā šķita esam visu sakārtojoša roka. Šodien evolūcijas teorija zinātnē ir pašsaprotama lieta un bāze darbam laboratorijās, tomēr, lai cik mērķtiecīgi konkrētais jautājums netiktu izzināts, arvien tiek atstāta vieta arī nejaušībai. Un, kad tā pagodina mūs ar savu klātbūtni, ir svarīgi spēt to atpazīt, to akceptēt un izmantot. Kad 1935. gadā Louis Daguerre ievietoja skapī vara plāksnes tik neveikli, ka uz tām izlija dzīvsudrabs, šis negadījums noveda pie pirmā foto izgaismošanas; penicilīns radās no baktēriju kultūras, kuru Aleksandrs Flemings, dodoties atvaļinājumā, aizmirsa noslēgt; viagra, savukārt, sākotnēji tika ražota kā medikaments sirds darbības regulēšanai.

Tam, kurš vēlas gūt panākumus, bez nejaušības neiztikt.

„Visi izgudrojumi un atklājumi ir saistīti ar nejaušību, jo, ja tā nebūtu, mēs varētu apsēsties un veikt atklājumus līdzīgi kā rakstam vēstules”, savulaik formulēja aforistiķis Georg Christoph Lichtenberg. Tas ir nedaudz pārspīlēti, bet domas virziens ir pareizs. Ja evolūcija atsāktos no nulles punkta, tās rezultāts būtu pilnīgi savādāks nekā tas ir šodien – par to evolucionisti ir pārliecināti. Iespējams, šodien televizoru priekšā sēdētu zauri. „Daba pati par sevi ir laikā sastingusi nejaušība”, saka viens no DNS atšifrētājiem Francis Crick.

„Tas, kurš mēģina no savas dzīves izslēgt nejaušību, atņem sev labāko, ko dzīve mums piedāvā”, papildina amerikāņu neirologs Gregory Berns. Jo mums ir nepieciešama nejaušība, lai ietu jaunus ceļus. Viens no veiksmīgākajiem pasaules ekonomistiem-konsultantiem amerikānis Edward de Bono, trenējot menedžerus, liek tiem no cepures izvilkt zīmītes ar nejauši izvēlētiem vārdiem un no tiem veidot sakarīgus teikumus – trenējot to spējas spontāni izmantot nejaušību.

Varbūt arī jūs savas iespējas līdz šim vienkārši neesat izmantojuši. Tomass Edisons:”Daudzi neveiksminieki ir cilvēki, kuri nav sapratuši, cik tuvu tie ir savai veiksmei, pirms tie padevās”. Vai kā saka Tomass Vatsons:”Tam, kurš vēlas gūt panākumus, sava neveiksmju kvota ir jādubulto.”

Iemeslam, kāpēc mēs tik bieži neatpazīstam nejaušību, ir savs vārdiņš: Wernicke-areāls mūsu smadzenēs, kurš savu uzdevumu – mūsu uzmanības koncentrēšanu uz loģisko, sakārtoto un regulēto – uztver nopietni, kas pamatā nav nepareizi, tikai - ne vienmēr. Slavens piemērs ir angļu psihologa Richard Wiseman eksperiments, kurā viņš tā dalībniekiem deva uzdevumu saskaitīt, cik daudz fotogrāfiju ir avīzē. Eksperimenta dalībnieki to čakli arī darīja un, fokusējot uzmanību uz savu uzdevumu, neievēroja, ka avīzes pirmajā lapā lieliem burtiem ir rakstīts „Avīzē ir 43 fotogrāfijas”.

To sauc par „tuneļskatienu”. Mūsu uzmanība lielākoties ir selektīva, mēs parasti redzam vienīgi to, kas mūsu prātu patlaban nodarbina un tāpēc mēs cilvēkus, kuri spēj izmantot nejaušības dotās iespējas, uzskatām par laimes lutekļiem.

Ko vēlas jums pateikt vilciens, kurš atkal aizbrauc jūsu deguna galā? Varbūt jūs izšķiežat savu laiku sīkumos. Ko vēlas jums paziņot spuldzītes, kuras izdeg vienā laidā? Varbūt, ka nav nemaz tik svarīgi, būt vienmēr formā un uz pieprasījumu darīt to, ko kāds vēlas. Un streikojošais televizors? Varbūt jums ir vērts padomāt par to, ka nedrīkst ļaut ar sevi manipulēt.

Dāņu atomfiziķis, Nobela prēmijas laureāts Nils Bors virs savas mājas durvīm bija piestiprinājis pakavu ar domu: ”Tas varētu palīdzēt arī tad, ja mēs tam neticam...”

Karsten Flohr „Wunderwelt Wissen” 01.2010.
Materiālu sagatavoja KPax (Ivars)

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE