Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Georgijs Grečko – 40 gadus pēc lidojuma uz Mēnesi (3955/0)


Publicēts: 27.07.2009

Intervija ar Georgiju Grečko, radio Eho Moskvi, 2009.gada 20.jūlijā.

* Georgijs Grečko – PSRS kosmonauts, Soyuz 17, Soyuz 26, Soyuz T-14, darbojies Koroļova dizaina birojā, PSRS Mēness programmā un Salyut kosmisko staciju programmā.

* Oriģinālās radio intervijas transkripts (krievu valodā) te http://www.echo.msk.ru/programs/razvorot/606863-echo/

* Var arī noklausīties te http://echo.msk.ru/snd/2009-07-20-razvorot-1608.mp3 (10MB, 47min)

 

ŽURAVĻOVA: Makavā 16:06, šis ir dienas ”Razvorot”. Mums studijā ciemojas Georgijs Grečko.

GREČKO: Labdien.

ROMENSKY: Labdien.

ŽURAVĻOVA: Mēs atzīmējam 40to gadadienu, kopš lidojuma uz Mēnesi. Un pirmais jautājums, kurš tagad tiek bieži uzdots – vai amerikāņi tiešām bija uz Mēness, kā Jūs domājat?

GREČKO: Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

ŽURAVĻOVA: Bet visi šie it kā pētījumi, kadru analīze...

ROMENSKY: Ka karogs it kā kustējies vējā.

ŽURAVĻOVA: Un vēl kaut kas tāds.

ROMENSKY: Kāds vējš uz Mēness?

GREČKO: Karogam uz Mēness ir jākustas, tāpēc ka uzstādot karogu, tas tiek iedzīts Mēnesī, tam tiek piešķirtas svārstības. Tur nav gaisa. Nav vēja. Sekojoši nekas neabsorbē svārstības. Kā viņš šūpojās, tā arī turpinās šūpoties, kamēr iekšējā [sprieguma] enerģija tās svārstības neapdzēsīs. Tāpēc, tam ir jāšūpojas.

ROMENSKY: Kapēc vēl jūs ticat, ka amerikāņi tiešām ir bijuši uz Mēness?

GREČKO: Nē, es neticu, es zinu. Tāpēc, ka mēs sacentāmies. Mēs ļoti uzmanīgi sekojām viens otram, kā tiek izmēģināti dzinēji, kā elektronika, kādi testa lidojumi, sagatavošanās, utt. Mēs ļoti skaudīgi sekojām un redzējām, kāds milzīgs darbs tiek veikts. Šī darba rezultātā viņiem bija vienkāršāk aizlidot uz Mēnesi, nekā to imitēt.

ŽURAVĻOVA: Sakiet lūdzu, Georij Mihailovič, lūk, Jūs sakāt, ka mēs sacentāmies, sekojām viens otram, un šodien vienā amerikāņu avīzē raksta, ka šīs aukstā kara sacensības trūkums, sacensības mazinājums ar Padomju Savienību slikti atsaucas uz kosmiskajiem pētījumiem. Amerikāņi mazāk ar to visu nodarbojas, vienkārši tāpēc, ka...

ROMENSKY: Uz arī mēs droši vien mazāk.

ŽURAVĻOVA: Ne jau tikai naudas trūkums. Motivācijas trūkums – sacensties, pierādīt. Vai tiešām tas var tik ļoti ietekmēt?

GREČKO: Nu to mēs sapratām, par nožēlu, pārāk vēlu. Pirms daudzām desmitgadēm, aukstā kara laikā, sacensība kosmisko tehnoloģiju jomā bija arī politiskā sacensība. Tad naudu deva gan mums, gan viņiem. Bet mēs naivi domājām – kad gan mēs sāksim sadarboties, nevis sacensties? Cik tas būs labi! Un kad sākām sadarboties, nogrieza gan mums, gan viņiem. Taču mums vienmēr ir bijušas labas profesionālās attiecības.

ŽURAVĻOVA: Respektīvi, Jūs cienījāt viens otra sasniegumus.

GREČKO: Protams. Tāpēc bija lūgumi no amerikāņu speciālistiem: uztaisiet kaut ko jaunu – mums arī naudu iedos.

ROMENSKY: Nosponsorēt, lai arī viņi attīstītos.

GREČKO: Jā. Tāds lūk izveidojies paradoks – labāk bija sacensties, nevis sadarboties.

ROMENSKY: Sakiet, vai to ka amerikāņi pirmie izkāpa uz Mēness, Jūs izvērtējāt kā mūsu sakāvi?

GREČKO: Protams. Bija divejādas sajūtas. Kamēr visa pasaule skatījās, kā amerikāņi izkāpj uz Mēness, mūsu televīzijas skatītājiem rādīja, šķiet ”Gulbju ezeru”, ķīnieši skatījās kādu patriotisku filmu, bet kosmonautiem bija speciāli organizēta pārraide.

ROMENSKY: Savējiem.

GREČKO: Jā. Mēs ar skaudību skatījāmies, kā amerikāņi staigā pa Mēnesi, nožēlojām, ka ne amerikāņi, skatās, kā mēs staigājam pa Mēnesi. Skaudība, protams, balta, kaut viņiem tur viss beigtos labi. No otras puses, visu viņiem cieņu, viņi tur ļoti ētiski visu nostrādāja. Viņi taču nepateica, ka viens amerikāņa solis uz Mēness – visas Amerikas sasniegums. Viņi pateica: viens solis cilvēkam – milzīgs lēciens cilvēcei.

ROMENSKY: Tur, manuprāt, vispār bija tādi formulējumi, pārdomāti, neteica, ka varenā Amerika, viņi tiešām runāja par nozīmi visai cilvēcei, visai planētai.

GREČKO: Laikā, kad par pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa palaišanu gribēja dot Nobela prēmiju, Nobela komiteja lūdza tā cilvēka vārdu, kurš šos darbus vadīja. Hruščevs pateica, ka pavadoni radīja visa padomju tauta, bet starta laukums ir sociālisms. Rezultātā Koroļovs palika bez pelnītas Nobela prēmijas. Maz ar to ka amerikāņi šai ziņā pasvītroja, ka visas cilvēces solis, vēl citos savos komentāros, pirmais cilvēks uz Mēness, Armstrongs, teica, ka visus mūs kosmosā pasauca Gagarins. Vārdu sakot, te viņiem viss godīgi. Un šai ziņā mēs bijām lepni par cilvēci, tāpēc, ka galu galā, mēs iešūpojām amerikāņus lidojumam uz Mēnesi. Ja ne mūsu pirmais pavadonis, pirmais cilvēks kosmosā, arī viņi uz Mēnesi nebūtu aizlidojuši.

ROMENSKY: Turpinot tēmu. Pēc karoga iespraušanas amerikāņi atstāja piemiņas plāksnīti ar vārdiem ”Šeit cilvēki no planētas Zeme pirmo reizi izkāpa uz Mēness. 1969.gada jūlijs. Mēs atnācām ar mieru visas cilvēces vārdā”.

GREČKO: Jā. Redziet, atkal ne vārda par amerikāņiem. Respektīvi, viņi ļoti korekti rīkojās šajos būtiskajos paziņojumos.

ŽURAVĻOVA: Sanāk, politiķi sacentās, bet kosmonauti un zinātnieki drīzāk sadarbojās. Rodas jautājums, dabiski, vienkāršam cilvēkam – šie dārgie un bīstamie pētījumi, kāds labums? Šo 40 gadu laikā tos jau izjūtam?

ROMENSKY: Lēciens civilizācijai. Kur ir šis lēciens?

ŽURAVĻOVA: Kur mēs to novērojam?

GREČKO: Kad skataties pārraidi no amerikas izmantojot satelītus – kaut futbolu, vai kādas ziņas, vienkārši aizmirstat, ka tas caur kosmosu, nevis kabeļiem un retranslatoriem. Kad jūrā grimst kuģi, bet kosmiskā navigācija palīdz tos glābt. Ko vajadzētu izdarīt? Vajadzetu uz vienu dienu izslēgt visu, kas atrodas kosmosā. Tad cilvēki saprastu, ko viņiem dod kosmoss.

ROMENSKY: Nē, nu bet, piemēram, pati izkāpšana uz Mēness...

ŽURAVĻOVA: Tur taču tika veikti pētījumi, tika ņemti grunts paraugi, zinātniski eksperimenti.

ROMENSKY: Ko ieguva cilvēce, neskaitot faktu, ka izdevās līdz turienei aizlidot, izkāpt un atgriezties dzīviem atpakaļ?

GREČKO: Pirmkārt, tie paši Mēness akmeņi – daļu no tiem pētīja, daļa joprojām glabājas neskarta vakuumā, jo var parādīties jaunas iespējas un pētījumi. Ko mēs zinājām par Mēnesi? Neko. Kad radās nepieciešamība kostruēt Mēness nolaižamo moduli, pie Koroļova atnāca konstruktori – vieni zinātnieki saka, tur trīs metri ar putekļiem un vajag kājas veidot lūk tādas platas, lai viņš tur nenogrimtu, citi saka, tur klinšains, tāpēc kājām jābūt izturīgām, un tā arī nespēja vienoties, kāds tad īsti tur ir. Galu galā, jautājumu izlēma Koroļovs, kad parakstījās. Viņš uzrakstīja ”Mēness ir ciets” un parakstījās. Tāpēc ka tā vajadzēja. Bet īstenībā, mēs nemaz nezinājām, vai Mēness ir mīksts, putekļains, vai ciets. Tagad zinām gan sastāvu, gan kā no šiem akmeņiem iegūt dažādas vērtīgas lietas, tai skaitā pat ūdeni. Mēs esam ieguvuši lielas zināšanas par Mēnesi. Bet šī zinātne nav viss. Šim lidojumam tika radītas jaunas tehnoloģijas. Lūk mēs, par nožēlu, kad izstrādājām jaunas tehnoloģijas priekš ”Burāna”, radījām vēl vairāk jaunu tehnoloģiju, bet mēs tās atstājām militārajā kosmiskajā programmā. Bet amerikāņi ļoti ātri no kosmosa militārajā aviācijā, no turienes civilajā, no turienes pētījumos.

ROMENSKY: Proti, sasniegumi, kas sākotnēji tika radīti kosmosam, pēc tam tiek ieviesti dzīvē.

GREČKO: Protams. Arī tagad viņiem tā ir. Nevar mazā ciematiņā turēt milzīgu medicīnas centru, bet šodien pārraida no slimnieka ciematā kādu nebūt sarežģītu kardiogrammu. Bet sākās tas viss ar to, ka es sev visu to parikti uzvilku un devējus regulēju, un no manis ņēma kardiogrammu. Skaitās, ka amerikāņi Mēness programmai iztērēja 25 miljardus tā laika dolāru, taču tie atmaksājās uz dažādu jaunu materiālu un efektu rēķina. Nezinu vai atceraties, bet parādījās tādi zābaciņi, kurus ziemā pēc slēpošanas varēja uzvilkt, tādi mīksti. Viņi tika izgatavoti, lai staigātu pa Mēnesi.

ŽURAVĻOVA: Lunohodi.

GREČKO: Jā. No franču valodas – ”pēc slēpošanas”. Taču uz vieniem pašiem šiem zābaciņiem viņi atguva gandrīz miljardu, jo tie ļoti ātri iekaroja pasaules tirgu. Un tā tālāk. Bija daudz piemēru. Bet teikšu tā – tas tik tiešām bija bīstams lidojums. Vispār, brīnums, ka visas sešas ekspedīcijas, kas nolaidās uz Mēness atgriezās atpakaļ sveikas un veselas. Pat tad, kad Apollo 13 uzsprāga tvertne, viņiem bija vairāk iespēju iet bojā nekā atgriezties, bet lidojuma vadības centra un astronautu lieliskais darbs atgrieza viņus uz Zemes. Es domāju, lidot tomēr bija bīstami. Iespējams, nevajadzēja lidot uz Mēnesi. Un vispār, velti devāmies kosmosā? Bīstami, garlaicīgi un ēdiens negaršīgs...

ŽURAVĻOVA: Kosmosā ir garlaicīgi?

GREČKO: Un pat, lūk, skatieties, mēneša laikā četras lidmašīnas nokritušas. Laikam vispār nevajadzēja lidot. Varēja mierīgi ceļot ar kuģi. Kur steigties?

ROMENSKY: Nē, patiesībā, kuģiem ar to nav nekāda sakara.

ŽURAVĻOVA: Var nogrimt.

GREČKO: Jā. Un pie kā mēs nonākam? Velti mēs izlīdām no alām. Vajadzēja mierīgi sēdēt alā, galējas nepieciešamīgas gadījumā izlaist kādu sievieti, lai paskatās vai tuvumā nav zobenzobu tīģera. Ko gribu pateikt? Ja tā paskaitīt, kāpēc mēs nedabūjām rubli te, un kāpēc te... Tad mēs vairs neesam cilvēki. Cilvēkam vienalga ir jāiet pa progresa ceļu. Cilvēks gan upi pārpeldēja, gan okeānu, un izgāja kosmosā. Ja to nedara un tikai rakājas iekš kaut kā garšīga, tad kakls cilvēkam paliks ka cūkai un uz zvaigznēm viņš vairs paskatīties nevarēs.

ŽURAVĻOVA: Georgij Mihailovič, sakiet, Mēness – tas ir saprotami, mēs katru dienu varam redzēt, kur konkrēti devās amerikāņi. Bet ir taču arī citi mērķi. Ne jau uz katru planētu tiek plānotas ekspedīcijas. Šobrīd, manuprāt, mums ir mērķis izpētīt Marsu, tā?

ROMENSKY: Par nožēlu, tāda mērķa mums nav. Šķiet nevienam nav.

GREČKO: Nē, plāni pastāv, amerikāņu kosmiskajai programmai ir plāni par Marsu. Šķiet 2030.gads.

ŽURAVĻOVA: Pilotējams lidojums uz Marsu.

GREČKO: Jā.

ŽURAVĻOVA: Nesen mums bija eksperimets – mums rādīja, kā cilvēkus izlaida no kameras, viņi tādi jautri...

ROMENSKY: Eksperimets saucās ”Mars – 100”. Tiem, kuri nezin, pateikšu, seši cilvēki uz 100 dienām atradās apstākļos...

ŽURAVĻOVA: Imitētos apstākļos.

ROMENSKY: It kā apstākļi lidojumam uz Marsu, viņi dzīvoja, varēja kontaktēties ar apkārtējo pasauli tikai ar epastu.

ŽURAVĻOVA: Ēda to pašu negaršīgo ēdienu, kuru Jūs minējāt. Tas tiešām ir negaršīgs?

GREČKO: Īsi sakot, ēst to kosmosā negribas, bet uzkost var arī uz Zemes.

ŽURAVĻOVA: Skaidrs. Nu lūk – Marss, būtībā, cilvēcei kopumā, tuvākais...

GREČKO: Tas ir nākamais etaps cilvēces kosmosa iekarošanā, kaut gan, būtu prātīgi vispirms aizlidot uz kādu asteroīdu, ātrāk un varētu atstrādāt ”Marss – 500” jau kosmosā, nevis uz Zemes. Starp citu, šo tehniku Marsa lidojuma imitācijai Koroļovs izveidoja jau pirms 40 gadiem. Respektīvi, būtu Koroļovs dzīvs, jau sen būtu aizlidojuši uz Marsu.

ROMENSKY: Sakiet, šī imitācija dod kādus praktiskus rezultātus? Tu jūties it kā tiešām būtu kosmosā?

ŽURAVĻOVA: Kas tiek pārbaudīts?

GREČKO: Pamatā tiek pārbaudīta psiholoģija. Tur divas lietas. Pirmā – pašreizējos lidojumos mēs pusotras stundas laikā varam saņem atbildi uz jebkuru jautājumu. Signāls līdz Marsam var iet 20 minūtes katrā virzienā un atbilde var nokavēties. Tas droši vien ir pasmagi, ka te nav drošības. Viņiem nav tiesību kļūdīties.

ROMENSKY: Georgij Mihailovič, cik ilgi turp jālido? Kādu pusotru gadu, ja kaut ko nejaucu.

GREČKO: Atkarībā no planētu stāvokļa, gads, pusotra, divi. Tuklāt tur taču vajag arī pabūt. Nākošais imitētais lidojums būs jau 500 dienas ar imitētu izkāpšanu uz Marsa. Un tur atkal psiholoģija – viņiem pašiem būs jāizlemj, kuri izkāps uz Mara, bet kuri paliks Marsa orbītā.  Šī problēma bija arī amerikāņiem, kad viņi izkāpa uz Mēness, bet viens palika orbītā. Šim cilvēkam, lūk Mēness, blakus...

ŽURAVĻOVA: Un pa televīzoru tevi neparādīs.

GREČKO: Pa televizoru pēc tam parādīs, ne uzreiz. Tāpēc pārsvarā te tiek pārbaudīta noturība psioloģiskā plānā – saglabāt normālas darba attiecības, saglabāt garu, neļaut izpausties egoismam. Un vienkārši pārbauda – kad cilvēks zin, ka viņš tiek drošināts, tas ir pavisam kas cits. Zvaigžņu pilsētiņā mums vajadzeja izpildīt lidojumu programmu, ar lidmašīnām, un vienmēr mums līdzi sūtīja instruktoru, sevišķi pēc tam kad gāja bojā Gagarins. Es atteicos lidot ar instruktoru, jo tas nav lidojums. Tu vari gulēt, vari darīt vienalga ko, jo instruktors tevi vienmēr izvilks. Un mēs panācām, ka mums aeroklubos ļauj lidot pastāvīgi, kā mēs to darījām agrāk. Tad tava dzīvība atrodas tavās rokās un tas ir pavisam kas cits. Pie pusdienu galda visi asprātīgi, bet kad negaiss, kad Zemi lāgā neredz, kad ar lidmašīnu kādas problēmas, tad arī noskaņojums var pazust. Tāpēc vajag sevi pārbaudīt...

ROMENSKY: Apstākļos, kas pietuvināti reāliem.

GREČKO: Jā, tāpēc man nepatika, ka mani nodrošina. Gribi lidot kosmosā – lido bez drošības.

ROMENSKY: Sakiet, cik ļoti cilvēki mainās kosmosā?

GREČKO: Es uzskatu, ka tas ir inteliģences, audzināšanas un izglītības jautājums. Es uzskatu, ka lidojot kosmosā, sevišķi pirmie lidojumi, kad cilvēki kļuva slaveni, tas ir pastiprinātājs, tas neko daudz nemaina, taču pastiprina visu, kas cilvēkā ir – gan labo, gan ļauno. Nu, pavisam mazliet maina. Kad es aizdomājos, ko man ir mainījis kosmiskais lidojums: es biju puika Ļeņingradā, man asfalts, betons, tramvaja riteņu klaboņa – tas bija mans, automobīļi, bet kad vairāk palidoju, nez kāpēc pie iekārtas, kurā audzējām zirņus pielidoju ne tikai, lai aplaistītu un mēslojumu iedotu, bet vienkārši, lai paskatītos. Es sapratu, ka man tie zaļie stiebri bija kā birztala, ka mums nepietiek dabas. Un pēc lidojuma es daudz vairāk mīlu dabu.

ROMENSKY: Vai ir tā... Man, piemēram, kosmiskais lidojums asociējas ar došanos kalnos. Laikam tāpēc, ka smagi apstākļi un parādās katra cilvēka iekšējā būtība.

ŽURAVĻOVA: Taču pirms došanās kalnos tik ilgi negatavojas un tik cītīgi neatlasa.

ROMENSKY: Nē, starp citu, gatavoja un atlasa tāpat. Tāpat cilvēki sēž uz diētām. Par kalniem saka, ka kalni sauc.

ŽURAVĻOVA: Vai kosmoss sauc?

GREČKO: Ziniet, es alpīnistus, godīgi sakot, nesaprotu, un tūristus tādus, kā agrāk, kad jānoiet 300 km un tad tu skaities tādas tur kategorijas tūrists. Es vienmēr dodu priekšroku doties uz jaunu vietu ar kādu konkrētu mērķi. Esmu meklējis Tunguskas meteorītu, lidojošos šķīvīšus Sinajas pussalā, megalītus...

ŽURAVĻOVA: Šķīvīti atradāt?

GREČKO: Diemžēl nē. Megalīti ļoti interesanti, ļoti senas būves no milzīgām akmens plāksnēm, par kurām nav zināms, kas un kad tās cēlis. Man vienmēr ir bijis mērķis. Bet vienkārši, uzrāpties kalna galā un paskatīties, tas, protams, ir ļoti grūti, sevišķi bez skābekļa, bet man nepatīk vienkārši tāpat – augstums augstuma dēļ. Tāpēc es viņus ne visai saprotu, taču ļoti cienu. Bet kosmosā mēs dodamies pēc jaunā. Ciolkovskis daiļrunīgi pateica – kosmoss cilvēkiem ir devis kalnu maizes un bezdibeni varenības. Un tiešām – mēs no kosmosa tik daudz uzzinām! Par matērijas uzbūvi, par visuma uzbūvi, par cilvēku. Šīs zināšanas nevaram iegūt citur, kā tikai kosmiskā lidojumā. Es esmu zinātnieks. Man kosmiskais lidojums bija tāda laboratorija, ka es pats sev skaudu, ka man ir tādas zinātniskā darba iespējas. Otrajā lidojumā mēs uzstādījām 16 pasaules rekordus. Ir pagājuši 40-50 gadi – es joprojām nezinu, kas tie bija par rekordiem. Zinu, ka lidojuma ilgums, bet kas ir pārējie 15?

ŽURAVĻOVA: 96 dienas.

GREČKO: Jā. Tur bija 15 vai 16 rekordi, bet man tā arī nav atradies laiks, lai paskatītos, kas tie tādi bija.

ŽURAVĻOVA: Tātad, sevis pārvarēšana, tas nav mērķis.

GREČKO: Nē. Sevi – tas ir interesanti. Bet tikai sevi dēļ kaut kā, nevis sevi sevis pēc.

ŽURAVĻOVA: Kas bija pats grūtākais ilgajā lidojumā?

GREČKO: Droši vien saglabāt puslīdz vienmērīgas darba spējas visa lidojuma garumā, nereaģēt uz grūtiem apstākļiem. Un, protams, avārijas situācijas.

ŽURAVĻOVA: O, avārijas situācijas. Tās taču tur ir jāpārvar. Saprotams, jums ir sakari ar lidojumu vadības centru, bet jūs paši taču par visu esat atbildīgi.

GREČKO: Es, lūk tā, sēdēju pie vadības pultīm, paskatījos atpakaļ, stacija pilna ar dūmiem, kaut kur kaut kas deg, īstenībā vairs neko neredzu, tas bija bailīgi. Vai arī, kad lidojumu vadības centrs mums iedeva laiku, kad nolaižoties jāatveras izpletnim, laiks pagāja, bet izpletnis neatvērās. Pienāca laiks atvērties rezerves izpletnim, tas arī neatvērās. Biju pārliecināts – tās ir beigas. Arī bailīgi.

ŽURAVĻOVA: Tad galu galā trešai izpletnis atvērās vai kā? Kā tas notika?

GREČKO: Nē. Viss bija vienkāršāk. Nepareizi nosauca laiku, kad jātveras izpletnim. Es pēc tam pateicos centram par palīdzību, bet piebildu, ka jūs puiši, citreiz uzmanīgāk, jums tur pāris minūtes šurpu turpu, bet man...

ŽURAVĻOVA: Visa dzīve gar acīm noskrēja.

GREČKO: Nē. Dzīve gar acīm nonoskrēja. Sirmi mati parādījās. Bet dzīvei nebija kad. Jo es spriedu tā: atlicis dzīvot piecas minūtes, neko vairs nevar izdarīt, trešā izpletņa nav, tad ko? Kliegt ”ar Dievu, Dzimtene, ar Dievu, māt”, skaļi lamāties? Es esmu izmēģinātājs – man jāvelta atlikušās minūtes, lai izpildītu savu pienākumu. Nāves briesmas pamatīgi sasien cilvēku, neļauj kustēties ne rokām, ne domām. Pārvarēt šīs bailes, izsaukt kuģa parametrus un tos analizēt, pūlēties...

ROMENSKY: Jūs cīnījāties līdz pēdējam?

GREČKO: Necīnījos. Darīju savu darbu. Lai paspētu izkliegt, ka šajā sistēmā ir šādas novirzes no normas.

ROMENSKY: Pirms 40 gadiem pirmie cilvēki izkāpa uz Mēness. Jau runājām par Mēnesi, par Marsu, Bet ir vēl viena ļoti svarīga tēma – SKS. Tā tiešām attīstās, tiek paplašināta, un tagad tajā var atrasties jau seši cilvēki, nevis trīs, ka agrāk. Vai tas tiešām ir svarīgi? Un varbūt kādreiz tā izaugs līdz tādai pilsētai kā redzam kino?

GREČKO: Domāju, seši cilvēki SKS ir robeža. Ar to pašu jau var rasties grūtības. Protams, tas ir labāk nekā kosmonauti un tūristi. Tomēr kosmoss nav tūristiem un valdības programmas nav domātas tūristiem. Un ievērojiet, amerikāņi savā stacijas daļā nekad nav veduši tūristus, pat savējos amerikāņu tūristus nē. Tāpēc es vienmēr esmu bijis pret kosmisko tūrismu tādā veidā, kāds tas ir patreiz. Protams, kosmiskajam tūrismam ir jābūt. Šobrīd, manuprāt, kādas piecas kompānijas veido savus kosmiskos lidaparātus speciāli tūristiem. Un tas ir pareizi. Katram savs. Zinātniekiem jānodarbojas ar zinātni par valsts līdzekļiem, nevis par ienākumiem no tūrisma, bet tūristiem jāgūst bauda. Vienīgais, tie lidojumi, līdz 100 km un krīti atpakaļ – kā bučoties ar tīģeri, bailīgi, bet baudas nekādas. Proti, ja lidot tad vismaz uz nedēļu, lai visu zemeslodi apskatītu, fotografētu, atcerētos. Tas būtu skaisti.

ROMENSKY: Kas gan slikts, ja kādu cilvēku parasto aizved uz SKS un viņš tur paciemojas?

GREČKO: Tas ir tas pats, kas ar mikroskopu naglas dzīt. To var, bet kāpēc? Vajag cilvēku, kurš var izpildīt smalkus zinātniskus eksperimentus, nevis tādu pēc kura jāsavāc vēmekļi un jāsit pa rokām, nedari to, nepieskaries šitam, nelien tur. Kad uztaisīs tūristu kuģi, tad lūdzu, lai viņi tur kūļājas un gūst baudu.

ROMENSKY: Tomēr, ja pareizi atceros, par to tiek maksāta liela nauda. Šobrīd izlidot kosmosā maksā 20 līdz 40 miljoni dolāri. Tāds finansu pabalsts nenāktu par sliktu ne mums, ne amerikāņiem.

GREČKO: Baidos, ka izdevumi lidojuma sagatavošanai, pašam lidojumam un rehabilitācijai ir lielāki nekā 20-25 miljoni. Katrā gadījumā, patlaban pēdējais amerikāņu šatls lidos 2010.gadā, pēc tam, kamēr viņiem nebūs jauns kuģis, viņi ir vienojušies, ka mēs viņus vedīsim uz SKS ar saviem kuģiem. Un viņi par to maksās 50 miljonus dolāru. Tāda, lūk ,komercija. Izrādās, lidojums maksā divas reizes dārgāk.

ROMENSKY: Jūsu prognoze – kad tiešām katrs cilvēks praktiski varēs doties kosmosā? Mēs to piedzīvosim? Mūsu bērni, mazbērni? Kad tas būs? Skaidra lieta – tas maksās, bet tomēr.

GREČKO: Pēc dažiem gadiem būs piecas firmas, kuras vairumā vedīs tūristus kosmosā, un lidot varēs katrs, kurš samaksās 100 000 dolārus.

ROMENSKY: Skaidrs. Tā ir laba perspektīva.

GREČKO: Bet visvairāk to ir Krievijā, tā saprotu.

ROMENSKY: Gribētos atgriezties pie SKS. Jūs sakāt, ka lielāka šī stacija droši vien neaugs, kas tad vēl? Vai arī ne mums, ne amerikāņiem bez SKS neko citu nevajag?

GREČKO: Nē. Šobrīd turp nogādāts japāņu modulis. Tomēr es uzskatu, ka SKS nav optimālais ceļš kosmosa izpētei. Es uzskatu, ka optimāls ir tāds amerikāņu Habls. Habls ir specifisks instruments. Ik sekundi visa tā aparatūra tiek pielietota konkrēta objekta pētīšanai. Bet SKS – tur aparatūra skatās uz visām pusēm, kas uz okeānu, kas uz zvaigznēm, kas uz sauli. Sekojoši, pētot kādu objektu bieži vien dažāda aparatūra stāv dīkstāvē. Bez tam, daudz kas ir uzvelts uz kosmonautu pleciem, bet kosmonautiem vajag ēst, gulēt. Maza efektivitāte. Tā ir universāla, nevis specializēta. Un visbeidzot, daudz kas ir automatizēts. Proti, ja paskatam SKS lietderību, tad tā ir kā tvaika lokomatīvei – daži procenti, bet ja apskatam lietderību automatizētai un šauri specifiskai stacijai, kā Habls, taču ar iespēju, ka cilvēki to var apkalpot un remontēt, efektivitāte būs jau 40, pat visi 80 procenti. Patiesi, viens pats Habls savā pastāvēšanas laikā ir veicis vairāk eksperimentu, neka visas kosmiskās stacijas kopā un šo eksperimentu nozīme un svarīgums tālu pārsniedz to, ko mēs darām uz SKS. Uzskatu, ka tas ir optimāls variants. Tas strādā automātiski, specializēti, taču ir paredzēta iespēja, ka cilvēki ieradīsies un to saremontēs. Mums bija tāds projekts – ”Oka”, kur eksperimentiem vajadzēja notikt bezsvara stāvoklī un lai cilvēki netraucētu.

ROMENSKY: Respektīvi, pats par sevi, pilnībā automātisks.

GREČKO: Jā. Kad mēs nodarbojāmies ar fizkultūru, atlidojušie kosmonauti ar kaut kādu izbīli nums vaicāja – ”Kas notiek? Mūs izmet no krēsliem”. Tas neder metālu kausēšanai un smalkiem eksperimentiem. Proti, ja aparatūra strādā normāli, cilvēkam nevajag būt. Bet ja kaut kas sabojājās, cilvēkam jāvar salabot. Amerikāņi mēģināja. Par cik Habls atrodas citā orbītā, ja tur ar apkalpi kas notiek, glābt grūti. Kāda firma mēģināja izgatavot robotu, kas remontētu Hablu. Neizdevās. Proti, optimāls risinājums – kad aparatūra strādā pati par sevi, bet ja kas salūzt, viss ir paredzets, cilvēki atlido, saremontē, nomaina, modernizē, uzlādē un atgriežas.

ROMENSKY: Lūk uz SKS patlaban sabojājās – nezinu, cik tā ir amizanta ziņa, tomēr sabojājās, kā saprotu, tualete. Sakiet, Jūsuprāt, tas tiešām ir nopietns bojājums? Attiecīgi, vispār – cik bieži mēdz atgadīties tādas nestandarta situācijas un kā kosmonauti, kuri atrodas tālu no Zemes, no tādām iziet?

GREČKO: Kad mums ar pātagu un cepumiņu lika nogremdēt mūsu Mir, mums teica, ka tā ir novecojusi un bieži lūzt. Šobrīd SKS lūzt tik pat bieži, visu laiku kaut kas iziet no ierindas. Bet te mēs vairs neesam saimnieki. Tur mēs bijām saimnieki. Tāpēc es uzskatu, ka velti mēs nogremdējām Mir. Bojājumi – tas ir dabiski. Jauna tehnika. Dažkārt bojājums ir bīstams, dažkārt tā – nedaudz smieklīgs. Runājot par tualeti, amerikāņu tualete maksā desmit reizes vairāk nekā mūsējā, apmēram 20 miljonus, dzirdēju, viņiem tur stāv pat lāzera tēmeklis. Taču, cik zinu, amerikāņi biežāk nāk pie mums. Viņiem mūsu tualete patīk labāk.

ROMENSKY: Bez lāzera tēmekļiem.

GREČKO: Tāpēc tā ir drošāka.

ROMENSKY: Skaidrs. Atgādināšu, studijā ir Georgijs Grečko, divkāršs Padomju Savienības varonis, lidotājs-kosmonauts. Šobrīd mēs uzklausīsim dažus zvanus, bet uz svarīgākajiem Jūs atbildēsiet. Kamēr zvanu nav, jautājums, kuru saņēmām pa sms. ”Bērni Krievijā nemācās astronomiju. Tas taču ir nonsens!” – jautā Aslans. Ko Jūs par to domājat?

GREČKO: Viņš nejautā. Viņš apgalvo. Un pareizi dara. Gadā, kas visā pasaulē ir pasludināts par starptautisko astronomijas gadu, mums astronomiju izmet no skolas kursa. Tas nav nonsens, tas ir noziegums – kosmiskajā ērā nemācīt astronomiju. Manuprāt tiek realizēta programma, kuru mums savulaik uzdeva Tečere. Viņa teica, ”Mums Krievijā vajag 50 miljonus, kuri apkalpo divas trubas – naftas un gāzes”. Tad protams, kāpēc gan vajadzīga astronomija, ja viņiem ir jāapkalpo tikai divas trubas.

ROMENSKY: Lūk jau zvanītāji. Tūlīt uzklausīsim kādu no viņiem. Hallo, labdien.

ZVANĪTĀJS: Hallo, labdien. Mani sauc Aleksejs, esmu no Maskavas. Agrāk, diezgan sen, bija tāds raidījums, kuru vadīja Grečko, tur demonstrēja nelielas fantastikas īsfilmas. Kur tas pazuda un vai kaut ko tādu varēsim redzēt nākotnē?

ROMENSKY: Georgijs Mihailovičs Jums atbildēs.

GREČKO: Tā tiešām bija brīnišķīga programma. Es tur biju tikai vadītājs, bet tur strādāja lieliski radoši autori. Mūsu labākie aktieri, turklāt entuziasti. Olimpa kalnu attēlojām smilšu kalnā Dienvidu Ostā. Šī programma saņēma Eiropas fantastu savienības diplomu. Nesen man uzdāvināja disku. Turklāt viss notika uz entuziasma pamata, naudu praktiski nepiešķīra. Entuziasti, iespējams, dažkārt strādā labāk, bet tas nenozīmē, ka viņiem nevajag dot naudu.

ROMENSKY: Georgij Mihailovič, programmas par kosmosu, kuras demonstrē mūsu televīzijā – kā uzskatāt, ir pietiekami, par daudz, par maz, vai to vajag vairāk, vai pietiek ar to, kas ir?

GREČKO: Uzskatu, kā mūsu programmām ir jābūt, mūsu programmu ir par maz. Katru dienu varam skatīt amerikāņu. Bet mūsējās ir smalkākas, asprātīgākas, interesantākas. Protams, domāju, tās ir vajadzīgas jauniem cilvēkiem, kuri negrib apkalpot divas trubas, kuri vēlas skatīties ne tikai zemē, bet arī debesīs.

ROMENSKY: Uzklausīsim vēl vienu zvanu. Hallo, labdien, jūs esat ēterā.

ZVANĪTĀJS: Labdien. Labdien, Georgij Mihailovič.

GREČKO: Labdien.

ZVANĪTĀJS: Mani sauc Mihails. Es strādāju lietišķās matemātikas institūtā, ar kuru Jūs ilgi un veiksmīgi sadarbojāties.

GREČKO: Ļoti veiksmīgi. Tas bija brīnišķīgs institūts. Kad mums, inženieriem vajadzēja kādu matemātisku modeli, aprēķinus, jūsu institūts tos nekavējoties piegādāja. Vienmēr bijāt pirmie un ļoti radoši.

ZVANĪTĀJS: Paldies. Ne tikai no manis, bet no visiem tiem, kas patreiz dzird mūsu sarunu.

ROMENSKY: Tagad jautājums.

ZVANĪTĀJS: Tāds jautājums. Georgij Mihailovič, pastāstiet nedaudz par to zinātnisko darbu, kuru Jūs veicāt šeit uz Zemes, manuprāt, atmosfēras fizikas institūtā.

GREČKO: Jā.

ZVANĪTĀJS: Nu lūk. Ar ko Jūs nodarbojāties un ko sasniedzāt? Nedaudz. Publikai. Mēs, protams, puslīdz zinām.

ROMENSKY: Paldies par jautājumu.

GREČKO: Ziniet, strādājot kosmosā, es atklāju, ka bieži vien to, ko kosmonauti ar lielu piepūli un dažkārt arī ar lielu risku, dara kosmosā, mēdz ne visai izmantot uz Zemes. Kāds eksperimenta pasūtītājs uzraksta disertāciju un visu pārējo izmet. Man ir skumji, ka es strādāju svešām disertācijām. Gribētos kaut ko būtiskāku. Tad es aizgāju no kosmonautiem un lūdzu mani pieņemt atmosfēras fizikas institūtā. Man uzticēja izveidot laboratoriju, kurā atmosfēru pētītu ar kosmiskajiem līdzekļiem. Atnāca gudri puiši, kuri ļoti ātri izauga. Sākumā mani aicināja uz dažādām ārzemju konferencēm, pēc tam vienkārši sāka raut gabalos – Vācija, ASV, Francija. Mēs tiešām centāmies, lai viss ko atmosfēras sakarā dara kosmosā, atrastu savu pielietojumu.

ROMENSKY: Uz Zemes.

GREČKO: Jā. Pat amerikāņi sāka mūs lūgties apstrādāt datus no saviem pavadoņiem, jo lai arī mūsu datori bija vājāki, smadzenes izrādījās labākas, un amerikāņi lūdza, lai palīdzam apstrādāt arī viņu datus. Kad es sapratu, ka puiši ir izauguši un viens no viņiem jau ir gudrāks par mani, es aizgāju...

ROMENSKY: Skolnieki pārspēja skolotāju.

GREČKO: Es uzskatu, ka tā arī jābūt. Es varbūt arī nebiju viņu skolotājs. Drīzāk oganizators, palīgs. Bet es priecājos, ka viņi izauga un tagad strādā pastāvīgi, un es priecājos.

ROMENSKY: Sakiet, Georgij Mihailovič, ko vispār uz Zemes dara kosmonauti, pēc tam, kad beidz kosmonauta karjeru?

GREČKO: Katram savs. Ir kosmonauti, kuri nodarbojas ar politiku. Ir kosmonauti, kuri nodarbojas ar zinātni, kā Džanibekovs. Ir kosmonauti, kā Ļeonovs, kuri komercorganizācijās. Kā kurš. Man ļoti patīk Džanibekovs, jo viņam izrādījās smadzenes... Es uzskatu, viņš bija labākais mūsu iesaukumā, ne Gagarina, nākošajā. Tagad viņš nodarbojas ar ļoti nopietniem fizikas pētījumiem. Man pret viņu balta skaudība.

ROMENSKY: Tas ir lieliski. Tagad, ja neiebilstat, uzklausīsim vēl vienu zvanu no mūsu klausītājiem. Jūs esat ēterā, lūdzu runājiet.

ZVANĪTĀJS: Hallo, labdien. Mani sauc Pēteris Penza. Man tāds neliels jautājums. Vai Jūs pazīstat Pēteri Mamonovu?. Viņš ir no Penzas apgabala, viņš bija izpletņu izmēģinātājs un arī saistīts ar kosmonautiku.

ROMENSKY: Ļoti slikti dzirdam. Vai Jūs pazīstat tādu izmēģinātāju Mamonovu, kurš nodarbojās ar izpletņu izmēģināšanu? No Penzas apgabala.

GREČKO: Es slikti zinu Mamonovu, bet labi pazīstu Dolgovu, kurš leca no stratosfēras. Toreiz viens no viņiem gāja bojā. Spējīgi puiši. Man ir tikai 64 lēcieni, viņiem bija vairāki tūkstoši. Un ar saviem lēcieniem viņi droši vien ir izglābuši tūkstošiem dzīvību.

ROMENSKY: Tas ir ļoti svarīgi. Vēl viens zvans. Labdien, Jūs esat ēterā.

ZVANĪTĀJS: Hallo, labdien. Anatolijs, Maskava. Georgij Mihailovič, sakiet lūdzu, vai varat kaut ko pastāstīt par tikšanos ar NLO? Un vispār – vai tas ir taisnība? Ko Jūs par to varat pastāstīt? Lūdzu. Paldies par atbildi.

GREČKO: Es par šo tematu interesējos. Man ir kādas 20 grāmatiņas par NLO, esmu daudz ticies ar akadēmisko komisiju, kas pēta NLO, un amatieriem, kuri nodarbojas ar NLO jautājumu. Es pat esmu pagātnes kosmonautu apvienības biedrs. Kam es ticu? Ka kādreiz Zemi ir apciemojuši citu civilizāciju pārstāvji, tāpēc, ka uz Zemes ir tādas megalītu konstrukcijas, kuras pat šodien ar mūsu tehnoloģiju būtu ļoti grūti uzbūvēt. Nesaprotami, kas un kāpēc tās ir veidojis. Laikam jau tā tomēr nav mūsu civilizācija. Tāpēc es ticu, ka viņi vēl kādreiz pie mums atlidos. Varbūt slavenais 2012.gada 21.decembris, kad beidzas Maiju kalendārs. Kam es neticu? Ka katru dienu lido citu civilizāciju kosmosa kuģi. Un es neticu tiem ļaudīm, kuri savas dzīves laikā reizes 10, 20, 100 ir redzējuši tos...

ROMENSKY: Zaļos cilvēciņus.

GREČKO: Jā. Kaut kādas uguntiņas lido, kaut kādas pat no ūdens iznirst, kaut gan, skatījos filmu, kurā no zemūdenes caur periskopu novēro NLO. Tas nav nekāds NLO. Tā ir Saule. Tā mēdz būt. Es tādus attēlus no kosmosa uzņēmu, tāda anomāla refrakcija, kad Saule atrodas aiz horizonta, bet tās attēls virs horizonta. Dažkārt par NLO pieņem Venēru, kosmisko kuģu startus, raķetes, helikopterus, pat krānus. Tomēr 10 procenti no šīm uguntiņām patreiz nav izskaidrotas. Ne tāpēc, ka tās ir no citām civilizācijām, tāpēc ka gluži vienkārši trūkst datu. Tāpēc es interesējos par uguntiņām. Kāpēc? Viņas lidinās jau gadus 70, taču neviens tās nav izpētījis, lai arī par tām interesējas tūkstošiem cilvēku. Mani interesē, vai uz Zemes ir kāds lidojošais šķīvītis. Kad Sitčins nofotografēja lidojošo šķīvīti Sinajā un ļoti nožēloja, ka nevarēja tam pieiet klāt, es organizēju ekspedīciju, mēs pie tā piegājām – izrādījās, tas nav nekāds šķīvītis. Pakalns. Ļoti līdzens, ļoti skaits, tomēr pilnīgi dabisks. Man tagad ar ”Kosmopoisk” ir vienošanās – kamēr viņi novēro kaut ko, kas spīd kosmosā vai atmosfērā, mani tas neinteresē, kad atradīs veselu šķīvīti vai kaut vai atlūzas, man paziņos un es došos turp. Es kā neticīgais Foma – kamēr neaptaustīšu...

ROMENSKY: Georgij Mihailovič, manuprāt, tā ir tēma atsevišķam raidījumam. Mums patlaban vienkārši baidzas laiks. Šis ir dienas ”Razvorot”. Mēs to beidzam un sakām paldies divkāršajam Padomju Savienības varonim, lidotājam-kosmonautam, Georgijam Mihailovičam Grečko. Milzīgs Jums paldies. Un droši vien arī Jūs var apsveikt ar šodienas jubileju – 40to gadadienu kopš cilvēks izkāpa uz Mēness.

GREČKO: Protams, mūs visus var apsveikt, ka beidzot kaut līdz Mēnesim esam tikuši.

ROMENSKY: Milzīgs Jums paldies. Uz redzēšanos.

radio Eho Moskvi
Rakstu sagatavoja Ints

Komentāri






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


SEKOJIET MUMS
NENOKAVĒ!
MĒNESS FĀZE