Uzdāvini zvaigznes!
Kā nokļūt līdz observatorijai (Small)
ZINĀŠANAI:

Džeimss Kuks un Venēras tranzīts (8143/1)


Publicēts: 17.06.2009

Džeimsu Kuku mēs pazīstam kā slavenu jūrasbraucēju, kas atklājis jaunas zemes, atvedot mājās zināšanas par cilvēkiem, augiem, dzīvniekiem un zemēm, kuras eiropieša acs nebija vēl skatījusi. 1768. gada 12. augustā kuģa Endeavour buras tika paceltas un Kuka komanda devās uz tālo Taiti, lai vērotu Venēras tranzītu.

Tas bija tāls ceļojums. To tikpat labi varētu pielīdzināt mūsdienu lidojumam uz Marsu. Mēnešiem ilgajā ceļojumā komandu gaidīja bargas vētras, slimības, vientulība un nezināmas dzīvības formas tumšajos okeānu ūdeņos. Kuks zināja, ka var zaudēt visu. Un tomēr notikums, kuru viņi devās vērot, bija tā vērts, lai riskētu.

"2os pēcpusdienā mēs aizsākām ceļojumu ar 94 cilvēkiem uz klāja," rakstīja Kuks kuģa žurnālā. "Mēs pametām Eiropu uz Dievs vien zina cik ilgu laiku, varbūt uz mūžu," mazliet romantiskāk šo notikumu aprakstīja viens no zinātniekiem, Džozefs Benkss, kurš arī devās līdzi Kukam.

Kuģim bija jāaizbrauc līdz Taiti salai pirms 1769. gada jūnija, jānodibina labi sakari ar iezemiešiem un jāuzbūvē observatorija. Kukam un viņa komandai tad bija jāveic precīzi Venēras tranzīta novērojumi, lai vēlāk šos datus nogādātu Anglijas Karaliskajā Akadēmijā, kur tiks aprēķināti Saules sistēmas izmēri. Vismaz tā cerēja tā laika gudrākie prāti.

Saules sistēmas patiesie izmēri 18. gadsimtā joprojām bija viena no lielākajām mīklām. Tobrīd bija zināmas sešas planētas. Bija nojausma par relatīvajiem attālumiem starp šīm planētām. Piemēram, Jupiters bija 5 reizes tālāk no Saules nekā Zeme. Absolūtie attālumi nebija zināmi.

1716. gadā Edmunds Halejs izdomāja, ka Venēra ir noslēpumu atslēga. Astronoms zināja, ka reizi pa reizei Venēra šķērso Saules disku. Zinot tranzīta laikus no dažādām Zemes vietām, varētu izskaitļot Venēras attālumu, izmantojot paralekses metodi. Pārējo Saules sistēmu izmērīt pēc tam būtu "pupu mizas".

Venēras tranzīts bija lielākā problēma. Tas ir ārkārtīgi rets notikums. Tranzīti ir divi pēc kārtas, tos atdala tikai 8 gadi. Bet... šis pāris atkārtojas reizi 120 gados. Ir paaudzes, kuras neredz Venēras tranzītu. Halejs iekrita tieši tādā tukšā posmā.

Pirmo reizi Venēras tranzītu starptautiska komanda centās izmantot 1761. gadā, bet sliktie laikapstākļi neļāva iegūt precīzus datus. Ja Kukam un pārējiem novērotājiem tas neizdotos arī 1769. gadā, nākamā iespēja būtu tikai 1874. gadā.

Endeavour un Kuka ekspedīcija bija ļoti novatorisks pasākums. Līdzīgi kā mūsdienu kosmosa misijas, kuģis bija piebāzts ar eksperimentiem un jaunām tehnoloģijām. Tā bija jaunāko tehnoloģiju un teoriju izmēģinājumu laboratorija.

Endeavour komanda bija izmēģinājumu trusīši. Viņu racionā bija iekļautas dažnedažādas piedevas, lai Jūras spēki varētu atrast efektīvāko ieroci pret cingu jeb skorbutu (pārlasiet Emīla nedarbus). Cilvēka organisms ir tā izveidots, ka C vitamīna rezerves pietiek aptuveni 6 mēnešiem, kad tās beidzas, cilvēks jūtas noguris, bojājas smaganas un sākas asiņošana. 18. gadsimtā bija pierasts, ka ilgu ceļojumu laikā no cingas mira aptuveni puse apkalpes. Kukam līdzi bija daudz eksperimentālas pārtikas - skābēti kāposti un iesals. Ikviens, kurš atteicās ēst šīs piedevas, tika pērts. Šis soda veids uz Kuka kuģa netika žēlots.

Kuka ceļojums ilga aptuveni 8 mēnešus. Gandrīz tik ilgi mūsdienu astronauts lidotu līdz Marsam. Piecus apkalpes locekļus paņēma vētras pie Labo cerību raga, viens pārleca pār bortu 10 nedēļu ilgajā ceļojumā pāri Klusajam okeānam. Endeavour apkalpei nebija laika prognožu, nebija GPS kontroles, nekādas palīdzības no malas. Ar mezglotām virvēm un smilšu pulksteņiem tika mērīts kuģa ātrums, ar sekstantu un almanahu noteikta kuģa atrašanās vieta pēc zvaigznēm.

1769. gada 13. aprīlī Endeavour sasniedza galamērķi. Taiti bija tikpat sveša vieta Kukam kā mums Marss. Lai gan daudz vieglāk apgūstama. Nevajadzēja īpašus tērpus un sala bija ļoti komfortabla vieta dzīvošanai. Pat iezemieši izrādījās ļoti draudzīgi. Sala tika aprakstīta kā paradīze Zemes virsū.

Nav brīnums, ka Venēras tranzītam Kuka un viņa līdzbraucēju pierakstos tika atvēlēta pavisam niecīga vieta. 1769. gada 3. jūnijā novērojamais Venēras tranzīts ne mazākajā mērā nevarēja sacensties ar Taiti jaukumiem.

Benksa tās dienas ierakstā no 622 vārdiem tikai 100 ir veltīti Venēras tranzītam. Viņš bagātīgi aprakstīja brokastis ar salas karali Tarroa un viņa māsu Nunu, kā arī trīs "jauku sieviešu" apmeklējumu. "Es kopā ar saviem biedriem, Tarroa, Nunu un dažiem viņu virsaišiem devāmies uz observatoriju. Mēs parādījām viņiem planētu uz Saules un pastāstījām, ka esam atbraukuši to skatīties. Pēc tam mēs devāmies atpakaļ," rakstīja Benkss savā dienasgrāmatā.

Kuks bija mazliet daiļrunīgāks: "Šī diena bija labvēlīga mūsu uzdevuma veikšanai, nebija redzams ne mākonītis un gaiss bija perfekti dzidrs. Mums bija visas priekšrocības novērot visu Venēras diska tranzītu pār Sauli. Mēs redzējām atmosfēru jeb dūmaku ap planētu, kas neļāva precīzi noteikt kontakta laikus."

Tieši šī "dūmaka ap planētu" izrādījās problēma. Saules gaisma, kas spīdēja caur Venēras atmosfēru, padarīja disku izplūdušu un tādēļ Kuks nevarēja noteikt precīzus tranzīta laikus.

Kukam izdevās novērot arī "melnā piliena" efektu. Kad Venēra atradās netālu no Saules malas, melnais tukšums aiz tās saplūda ar planētu un it kā izveidoja tiltu ar to. Izstiepiet roku, aiztaisiet vienu aci un tuviniet rādītājpirkstu īkšķim. Brīdi pirms tie saskarsies, jūs novērosiet tādu pašu efektu.

"Melnā piliena" efekts radīja problēmas ne tikai Taiti salā. Neviens no 76 pasaulē veiktajiem novērojumiem nebija tik precīzs, lai izmērītu Saules sistēmas attālumus. 19. gadsimta tranzīta laikā tika izmantota jauna metode - fotogrāfija, kas bija precīzāka. Tad arī tika pielikts punkts Saules sistēmas attālumu meklējumiem, izmantojot Venēras tranzītu.

Kuks turpināja ceļu, veicot neskaitāmus atklājumus, meklējot terra australis incognita, apmeklējot Jaunzēlandi un Austrāliju. Sadursme ar Lielo Barjerrifu piespieda kapteini un apkalpi apmesties Džakartā uz 10 nedēļām, kur dažādas slimības krietni vien paplicināja apkalpes locekļu skaitu. 38 no oriģinālās apkalpes, ieskaitot astronomu Čarlzu Grīnu, mira no šīm slimībām. 1771. gada 11. jūlijā Kuks beidzot atgriežas Anglijā, noslēdzot patiesi episko ceļojumu.

Tie, kas lasa šo rakstu, ziniet, ka esat tā laimīgā paaudze, kurai ir lemts skatīt Venēras tranzītu savām acīm. Pirmais no abiem bija jau 2004. gada 8. jūnijā. Ja to nokavējāt, atzīmējiet 2012. gada 6. jūniju. Ja nogulēsiet šo datumu, tad nākamā iespēja būs vairs tikai 2117. gada 11. decembris un 2125. gada 8. decembris. Izmantojiet iespēju iejusties Kuka ādā. Varbūt ne gluži braucot uz Taiti salu, bet vismaz vērojot šo reto parādību.

 

NASA

Komentāri

  1. dzimmijs13 tieši 17.06.2009 domāja šādi:

    Intresanti!






Atļauts izmantot: <b><i><br>Manas domas:


MĒNESS FĀZE