Ja ar "Visumu" tiek domāts viss, tad Lielā sprādziena hipotēze ir pretrunā ar visu likumu pamatlikumu - pretmetu vienības likumu - jo nevar rasties tas, kas kā vienība jau ir un nevar nebūt. No nekā paša par sevi varētu rasties Visums, jo nekas būtu nenoteiktība par sevi, - kas, būdama sevis pašas nenoteiktība, ir visa pirmcēlonis. Taču pretmetu dēļ Visums būdams nav un nebūdams ir, un tāpēc ir mūžīgs sevis mainībā.
Mūsdienu zinātnes cilvēki, raksturojot pretmetu vienības likumu, raksta, ka tas esot vārdu sažonglējums un ka filosofija, domājot šo rakstu un vispār, esot ne zinātne, bet tās instruments.
Taču patiesība ir citāda. Tieši pretmetu vienības likums, pretēji visām zināmām zinātnēm - kuru pamatā ir ne loģika, bet "pašas par sevi saprotamas" aksiomas un vai postulāti, un tātad - intuīcija - ir visvairāk zinātnisks, - kas balstās uz loģiskas, sevi pašu apliecinošas jēdzienu sistēmas. Tāpat kā viss pastāv pats sevī dabiski, tā patiesība - visa loģisks attēls - pastāv pati sevī loģiski.
Pretmetu vienības likumu atklāja jau Heraklits 6.-5. gs. pr. m. ē. un pierādīja, visbeidzot, m. ē. 19. gs. Hēgels. Pēc Georga Hēgela, kad jautājam: "Kas ir ikkas?", tad nevaram neko citu saprātīgu atbildēt kā tikai to, ka "Ikkas ir ne citi ikkas". Šādi, ikkas ir citu gan noteikts, gan noteicējs, - un, būdams citu, kas, savukārt, ir paša, ikkas ir arī sevis gan noteikts, gan noteicējs. Un šādi, ikkas ir pretmetu vienība - kur katrs pretmets ir, savukārt, pretmetu vienība un katra vienība ir pretmets citai vienībai - viss - bezgalīgi, ikviena daļa visa - galīgi.
Ikkas ir sevis un citu gan noteikts, gan noteicējs. Ja citu nav, nav arī noteiktības, - ir tikai nenoteiktība. Nenoteiktība attiecībās ir noteiktības nenoteiktība, - nenoteiktība par sevi ir sevis pašas nenoteiktība, - un šādi - ir gan nenoteiktība par sevi, gan nenoteiktība un noteiktība attiecībās, - kas dabiskās atlases ceļā, izvērš visu un tajā mūs.
Viss ir esamība sevī, kas pati sevī ir ikkas, arī nekas un nenoteiktība par sevi. Ja ne tā, tad viss ir ne viss, bet daļa visa, aiz kuras ir cita daļa. Un šādi, viss pats ir sevis īstenība un iespējamība - ir tas, kas tas ir, un ir tas, kas dara to esošu. Un viss pastāv ne citādi kā mūžīgā mainībā. Mainība ir pastāvības iespējamība. Ikviena daļa visa ir daļa tā kvalitātes un kvantitātes.
Ja ar "Visumu" tiek domāts viss, tad, būdams pretmetu vienība, tas ir gan galīgs, gan bezgalīgs. Tas ir galīgs, būdams sevis noteiktība, un šādi ir sevis īstenība, - bet ir bezgalīgs, būdams sevis nenoteiktība, un šādi ir sevis iespējamība. Tas nozīmē, ka Visums ir bezgalīgs tikai iespējamībā, - īstenībā tas var būt ikkura gan kvalitāte, gan kvantitāte, bet tikai galīga.
Ja ar "Visumu" tiek domāts viens no daudziem Visumiem, kurus šķir nenoteiktība par sevi, un ko paredz pretmetu vienības likums, tad Visuma iespējamība ir nenoteikti bezgalīga, - jo arī nenoteiktība par sevi, būdama pretmetu vienība, ir tikai dominante vienībā ar noteiktību.