Sveiki visiem.
Tiko iznācu no vannas un domāju uzrakstīšu par savu atklājumu šeit.
Iemetu vannā divus putaplasta graudiņus, ūdenim vannā samazinoties un graudiņiem nonākot tuvāk notekas caurulei viens no graudiņiem tiek aatraak ierauts caurumaa kā otrs, kaut abi itka līdzīgi nonāca līdz "gravitācijas caurumam". Vienkārši pirmais - sarkanais graudiņš ātrāk tika ierauts kritiskajā orbītā un no tā brīža attālums starp abiem graudiņiem palielinājāss (līdzīgi kā uzskatītajā galaksijas izplešanās teorijā).
Un tad es sāku uzdot jautājumus sev?
1. vai var pateikt, ka univers izplešas vai saraujas, ja nav sākuma punkts no kā mērīt?
2.ja mēs simuētu trajektoriju pa kuru ietu šie graudiņi vai tās būtu vienādas ~ līdzīgas?
3. tajā brīdī, kad graudiņi tiek ierauti vai spēks ar kādu tie tiek rauti iekšā palielinās?
4. un tad aizdomājos par lauzto sarkano gaismas trajektoriju..
Visu šo tā fiksi apdomājot secināju, ka tik pat labi mēs varam tikt rauti iekšā. ATik pat labi arī gaisma var tik rauta iekšā un tās trajektorija mainītos, ja raušanas iekšā ātrums būtu lielāks, par gaismas pašas ātrumu. Un ja nav sākuma punkta no kā mērīt mēs tik tiešām tikai minam, vai esam rauti iekšā kanalizčijas caurumā vai mesti ārā no tā. Katrā ziņā ir skaidrs, ka esam ārējā riņķi un tagad jāgaida kritiskais lūzums, kur tiksim rauti iekšā vai sviesti ārā. Tomēr apdomājiet vienu lietu ja mēs plunčātos pa ūdeni 30 metru no atvara, vai atvarā iekšā.. kurā brīdī notikumi šķistu ritam ātrāk? Un vēl tagad visu apdomājot un saliekot ar Mayas kalendāru, kas transformēts grafikā, skaidri var redzēt lieliem notikumiem laiks starp tiem proporcionāli gadiem ejot samazinās. Līdzīgi kā peldot atvarā sarkanai bumbiņai - intervāls starp trajektorijas līnijām kļūst mazāks.
Kā jums liekas..?