Vakar vakarā (12.okt.), neraugoties uz vēja brāzmām, izdevās pavērot komētu – vizuāli un fotogrāfiski. Tā kā precīzi nogidēt tikpat kā nebija iespējams, nācās pievērsties īsfokusa kameras variantam, (kuru ik reizi atliku... gribējās to komētu pamatīgāku.... ar lielāku verķi
). Ir savs ieguvums, redzeslaukā (f=18mm/3,5) lērums dažādu ‘’difūzu’’ objektu (zv. kopas,M31,M33 ieskaitot, u.c.) ar kuriem salīdzinot, var gūt labu priekšstatu par komētu, īpaši integrālo spožumu, jo šādā mērogā arī lielāki objekti ‘’saraujas’’ un pārtop par ‘’zvaigžņveida’’. Tad nu fotometrējot pēc atbalsta zvaigznēm , komētas spožums sanāca 7,6 m ( pēc divām fotogrāfijām), bet atkāpe var būt vismaz +/- 0.7 m ( atkarīgs no fotometrējamā apgabala diam. un citiem parametriem).
Vizuāli labi novērojama tušās debesīs, pat pielāgojot kā tālskati fotoobjektīvus Jupiter 37 ( f=135mm/3,5) un Jupiter 21 (f=200mm/4) ar 25mm okulāru ( ar paštaisītu adapteri M42 mm vītnei)... ar Helioss 44 gan, nekas nebija saskatāms...
Tā teikt, mazliet paeksperimentēju.
Tāpat izmēģināju īso ekspozīciju sēriju: gidējot un ar nekustīgu kameru, eksp.15 s, 55/5.6 un 18/3.5, ISO 1600 – visos gadījumos komētu izdevās piefiksēt (arī bez stakošanas), t.p. ar 2,5 s eksp. – tukšums... ( zv.-nes fiksētas droši vismaz līdz 6 m, tātad var spriest par komētas spožuma robežlielumu , t.i. mazāka par šo).